«[Pirmsmodernajā laikmetā politiskā doma] cilvēkus uzskatīja par būtnēm, kurām ir telos – noteikts dabas dots un nemaināms mērķis. Pastāvēja nepārtrauktība starp cilvēka iedabu un dabiskās pasaules kartību, un tādejādi cilvēcei bija jāsaskan ar savu dabu un – plašākā nozīmē – ar dabisko kārtību, kuras daļa tā bija.»