Iepriekšējais raksts tika pabeigts ar secinājumu, ka racionāli konstruētas morāles sistēmas pievilcība, pēdējai pilnībā aizstājot ar bezpersonisku pašdisciplīnu un pat piepūli kopjamas universālas morālās prakses, slēpjas tajā, ka tās solītie rezultāti atbilst cilvēka instinktīvajām tieksmēm.

Tādējādi, acīmredzot sākotnēji būtu jātiek skaidrībā, kādas tad instinktīvās tieksmes Frīdrihs fon Hajeks [1] šeit bija īsti domājis. Atstājot šī jautājuma kompetentāku un precīzāku iztirzāšanu antropologu [2] un psihologu ziņā, domājams, ka autori pārāk nekļūdītos, ja izteiktu viedokli, ka cilvēka rīcību, lai cik viņš pats nebūtu augstās domās par sevi, kā nu kuru reizi, pozicionējot sevi par Radības kroni vai visu lietu mēru vai, piemēram, izsakot nodeldēto frāzi «cilvēks – tas skan lepni» utt., būtībā determinē vien trīs pamatinstinkti – pašsaglabāšanās instinkts, barības iegūšanas instinkts un dzimuminstinkts. Ja ķermeniskā nozīmē instinkts nozīmē dabisku nepieciešamību, tad psihiskajā plaknē instinkts jau iegūst tieksmes (vēlēšanās vai iekāres) nozīmi. Taču jebkuru tieksmi pašsaprotami ir arī vēlme apmierināt. Savukārt tam ir nepieciešams objekts, kam šī tieksme būtu jāapmierina. Bet, ja tāds objekts nav pieejams, tad tieksme, labākajā gadījumā, visnotaļ nevainīgi jau pārvirzās uz citiem objektiem. Ievērojot, ka instinktu darbība ir iedzimts uzvedības mehānisms, tad, tam ļaunākajā gadījumā sagrūstot, var izveidoties arī patoloģijas. Galu galā organisma aizsardzības mehānismi var pilnībā sabrukt. Piemēram, neiespējamība realizēt dzimuminstinktu var novest pie frustrācijas, kas var transformēties agresijā, kas kļūst par virsvērtīgu ideju (klīniskos gadījumos psihiatri to dēvē arī par murgu idejām), proti, kas nozīmē – viss mērķa sasniegšanai. Šī skumjā parādība ir bieži novērojama tiesas zālēs. Diemžēl – ne tikai tur, ievērojot par himeram [3] kļuvušās virsvērtīgās idejas, kas ņirb populistu [4] konstruētajā jaunvalodā un secīgi politiskajos lozungos . . . 

Un acīmredzot arī šeit ir meklējama jebkura veidu un paveidu populistu panākumu atslēga jau kopš 19. gadsimta beigām Eiropā. Autoru ieskatā, tieši tādēļ ir pamats viedoklis, ka par populistiem uzskatāmi arī sociālisti [5] kā sabiedrības interešu vienīgo un īsteno aizstāvju lomas uzurpatori [6]. Nav noslēpums, ka tieši tādēļ viņi, jo ir vienlaikus pamanījušies piesavināties ekskluzīvas tiesības vienīgajiem identificēt sevi ar progresu [7], šodien arī nereti tiek dēvēti un arī paši īpaši vairs nekautrējas dēvēties par progresistiem [8].

Taču jāatzīst, ka patiesībā pret šādu sugas vārda «sociālisti» visnotaļ paplašinātu lietojumu, ar to apzīmējot ideoloģiski visnotaļ eklektisko [9] «visas progresīvās cilvēces» virzītājspēka sastāvu, varētu būt arī dibināti iebildumi. Taču tie pamatojas nevis iebildēs par iepriekš teiktā būtību, bet gan par vārda «sociāls» jau vispārpieņemtu ļaunprātīgu izmantošanu. Citiem vārdiem sakot, tas vienīgi nozīmē, ka šajā apvienotajā «populistu-sociālistu» komandā lieliski iederas arī tie, kam tīk savu partiju nosaukumos izmantot vārdu «konservatīvs».

F. Hajeka ieskatā, vārdu «sociāls» šobrīd ļaunprātīgi izmanto visā pasaulē. Viņa redzējumā visekstrēmākajā veidā tas sākotnēji notika vēl kādreizējā Rietumvācijā, kad tās 1949. gada Konstitūcijā tika iekļauts jēdziens «sozialer Rechsstaat» – «sociāla tiesiska valsts». No tā sāka attīstīties arī cits būtībā tikpat bezjēdzīgs apzīmējums – «sociāla tirgus ekonomika» (kā lai šeit neatceras arī Latvijas Republikas prezidenta Egila Levita saturiski gauži līdzīgās pavisam nesenās politekonomiskās etīdes [10], tajā skaitā, pandēmijas ēru ievadošo pēdējo Jaungada uzrunu [11]!). Turklāt tas tika izdarīts tādā nozīmē, kādā to nemaz nebija domājis pats šī jēdziena popularizētājs vācu ekonomists Ludvigs Erhards [12], kurš kādā privātā saruna ar F. Hajeku bija pilnīgi vaļsirdīgi atzinis, ka tirgus ekonomikai nevajag pārvērsties par sociālu, jo tā tāpat jau ir sociāla pēc savas dabas. [13]

Tādējādi, kā norādīja F. Hajeks, no šādas vārda «sociāls» ļaunprātīgas izmantošanas vienīgi loģiski ir izsecināms, ka arī valdība, kas atbilstoši konstitūcijai pakļaujas «Sozialstaatsprinzip» (sociālas valsts principam), būtībā ne mazāk, ne vairāk kā aptur tiesību virsvadību, proti, veidojoties reālam konfliktam starp tiesisku valsti un sociālu valsti. [14]

F. Hajeka ieskatā, jo padziļinātākai izpētei tiek pakļauti visdažādāko spektra «sociālistu» teksti, jo skaidrāk ir redzams, ka viņi ir izdarījuši milzīgu ieguldījumu, nevis lai pārvarētu, bet gan lai saglabātu animistisku [15] domāšanas un valodas veidu. Sociālisms ar viņu «sabiedrības» izpratni būtībā pārstāv vēlīno animistisko lietu kārtības interpretācijas formu, ko vēsturē pārstāvēja dažādas reliģijas ar saviem «dieviem». [16] 

Citiem vārdiem sakot, vārds «sabiedrība», tai piedēvējot dzīvas dvēseles īpašības un autonomu dzīvi, kļuva par ļoti ērtu etiķeti, lai apzīmētu jebkuru personu grupu, par kuras struktūru un apvienošanās iemesliem nemaz nav nepieciešams zināt kaut ko sīkāk. [17] 

Taču, kā uzsvēra F. Hajeks, lietvārds «sabiedrība» («socium») vēl ir pietiekoši nevainīgs salīdzinājumā ar apzīmētāju «sociāls» («sabiedrisks»), kas, iespējams, jau patiešām ir kļuvis par pašu bezjēdzīgāko izteikumu mūsdienu politiskajā leksikā. Mūsdienu izpratnē tā spēks un ietekme, kas izveidojās Vācijā Otto fon Bismarka [18] laikā, pēdējos vairāk kā simts gados tā piemērošanas laikā ar lielu ātrumu izplatījās visā pasaulē. [19] F. Hajeks secināja, ka tādēļ šo haosu, ko šis vārds ieviesa tajā jomā, kurā to arī visbiežāk piemēro, varētu izskaidrot ar to, ka šis vārds tiek izmantots ne tikai, lai aprakstītu parādības, kuras izraisa daudzveidīgi cilvēku sadarbības veidi sabiedrībā, bet arī, lai aprakstītu dažādus darbības veidus, kas uzspiež gan primitīvas kārtības, gan attiecīgi kalpošanu tām.

Tādējādi mūsdienās šī vārda izmantošana novedusi pie tā, ka pēdējais ir pamazām kļuvis par aicinājumu, par kaut ko līdzīgu sazvērnieku parolei (jo racionālistiskā morāle taču dažādos veidos, pat slepus, cenšas aizstāt tradicionālo morāli!), un šobrīd tas visbiežāk arī tiek izmantots kā nosaukums «svēti labam», apzīmējot vienīgi visu «augsti tikumīgo». Līdz ar to «sociālā sfēra» būtībā kļuva par savdabīgu reliģijas surogātu, [20] samainoties vietām vārda «sociāls» faktiskajai un normatīvajai nozīmei to acīmredzamās dihotomijas dēļ. Proti, tas, kas no sākuma šķita vienīgi kā apraksts, gribot negribot pārvērtās par priekšrakstu. Tāpēc neizbrīna arī neparasti milzīgais variantu skaits, kādā tiek izmantots vārds «sociāls». Piemēram, angļu valodā F. Hajeks 1977. gada vārdnīcā (oriģ. – «Fontana Dictionary of Modern Thougt» [21]) saskaitīja 35 kombinācijas, kurās lietots vārds «sociāls» kopā ar kādu lietvārdu, savukārt Reimonda Viljamsa [22] 1976. gada vārdnīcā (oriģ. – «Key Words» [23]) vārdnīcā pat 160 lietvārdus, kuriem klāt bija pievienots apzīmētājs «sociāls». [24]

Tas F. Hajekam ļāva vārdu «sociāls» salīdzināt ar zebieksti, kas no putnu olām izsūc visu, neatstājot nekādas redzamas pēdas. Proti, tamlīdzīgi vārdi atņem saturu jebkuram terminam, kuru ārēji tie it kā atstāj neizmainītu [25], radot gluži vienkārši fantastiskas iespējas manipulatīvai politiskajai demagoģijai.

Taču, kā norādīja F. Hajeks, ja vēl piedevām atceras Kārļa Marksa [26] pakalpojumu «progresīvajai cilvēcei», proti, palīdzot terminam «sabiedrība» īstenībā nozīmēt – «valsts» (vai arī, ko viņš patiesībā ar to domāja – piespiešanas aparāts), un kas patiesībā ir nekas cits kā vien vārdu lietojuma triks, būtībā aicinot noticēt, ka var apzināti regulēt indivīdu rīcību, nevis viņu piespiežot, bet gan kādā vairāk labvēlīgākā un maigākā veidā. [27] Līdz ar to tālu no patiesības nav arī Frīdrihs Nīče [28], savā grāmatā «Tā runāja Zaratustra» [29] konstatējot «Dieva nāvi» (Got ist tot). Jeb, citiem vārdiem sakot, to ka vecā morāle ir mirusi, un ka jaunais dieveklis (reliģija) ir valsts, protams, ar visām tās konstruētajām morāles normām. Kas tās konstruē? Protams, ka vēlētā «jaunā aristokrātija», kas vienlaikus ir spiesta arī visādi izdabāt iepriekš minētajām cilvēku instinktīvajām dabiskajām tieksmēm, proti, solīt tūlītēji izpildīt tās, kas savukārt nozīmē neko citu kā populismu.

Papildus minētajam autoriem tomēr šķita, ka ir nepieciešami vēl vismaz daži, īsi paskaidrojumi par šīs paradigmas [30] maiņas evolūciju. 

Šeit gan lasītājam varētu rasties pamatots jautājums: kāds tam ir sakars ar «konservatīvismu» Latvijā? Nekāds. Taču tam ir sakars ar konstruēto morāli, kura, kā jau minēts, atšķirībā no universālajām morāles normām, pēdējām veidojoties ilgstošā un mokošā empīriskas pieredzes procesā, un kuras spēkā uzturēja tradīcija (ja kādam tīk labāk – reliģija), diemžēl pilnībā nespēj piedāvāt cilvēka ķermeniskās un psihiskās integritātes [31] saglabāšanos. Un šeit jau neviļus nāk prātā Voltēra [32] izteikums, ka, ja Dievs nebūtu, tas būtu jāizdomā. [33]

Turklāt, ne tikai nepiedāvā, bet arī pat gluži pretēji – paveic pretējo, aizvien vairāk un vairāk padziļinot kognitīvo disonansi starp jābūtību un realitāti. Pēdējais jau gan vistiešākajā veidā attiecas uz «konservatīvisma» formām Latvijā. 

Pirmkārt. F. Hajeka ieskatā, jau Aristotelis [34] nebija spējīgs novērtēt tirdzniecības nozīmi un pēdējam nebija ne mazākā priekšstata par evolūciju. Tādēļ, ņemot vērā to, ka viņa filozofiju savā laikā sistematizēja Akvīnas Toms [35], arī baznīca viduslaikos un jauno laiku [36] sākumā izjuta negatīvu attieksmi pret komerciālo darbību. Vēlāk, pārsvarā 17.–18. gadsimta franču domātāju vidū, sāka parādīties dažāda veida jaunas ietekmīgas idejas, kuras, ja tās aplūko kopsakarībā, jau var vērtēt kā patiesu izaicinājumu paplašinātās kārtības jeb kapitālisma galvenajām vērtībām un institūtiem. 

F. Hajeks uzskatīja, ka pirmā no šīm idejām atspoguļoja racionālisma tās īpašās formas pastiprināto ietekmi saistībā ar mūsdienu zinātnes attīstību, proti, «konstruktīvismu» [37] vai «scientismu» [38]. Turpmākajos dažos gadsimtos tās praktiski pilnībā pārņēma tos, kas nodarbojās ar prāta problēmām un tā lomu cilvēka darbībā. 

Taču šī savdabīgā racionālisma forma, F. Hajeka ieskatā, bija pilnīgi pārsteidzīga, izaugot no tādas zinātnes un racionalitātes maldīgas koncepcijas, kas pamatojās prāta ļaunprātīgā izmantošanā, un, kas pats galvenais, neizbēgami noveda līdz cilvēku institūtu dabas un izveidošanās kļūdainas traktēšanas. Apbruņojoties ar šo interpretāciju, morālisti uzsāka savu uzvaras gājienu prāta un civilizācijas augstāko vērtību vārdā, bet beidza ar to, ka glaimoja neveiksminiekiem un mudināja cilvēkus uz savu pašu primitīvāku iekāru apmierināšanu. 

Tādējādi, kā turpināja austriešu ekonomists, šai racionālisma formai, Jaunajos laikos, sākot no Renē Dekarta [39], bija raksturīgs ne tikai noraidīt tradīcijas, bet arī apgalvot, it kā tīrs prāts var tieši, bez jebkāda veida starpposmiem, apkalpot cilvēciskās vēlmes, kā arī – vadoties tikai no sevis paša – radīt jaunu pasauli, jaunu morāli, jaunas tiesības un pat jaunu attīrītu valodu. Līdz ar to, kaut arī šī teorija ir gluži vienkārši maldīga [40], tā vēl joprojām valda zinātnieku, kā arī rakstnieku, mākslinieku un intelektuāļu vairākuma prātos.

Savukārt, kā norādīja F. Hajeks, otra tuva iepriekšējai ideja, kas meta izaicinājumu paplašinātās kārtības jeb kapitālisma vērtībām un institūtiem un kas vēlāk fundamentāli nostiprinājās cilvēku prātos, parādījās Žana Žaka Ruso [41] darbos. Lai arī šo savdabīgo domātāju bieži vien pieskaita pie iracionālistiem [42] vai pat romantiķiem [43], viņa uzskati nepārsniedza iepriekš minētās robežas un būtībā atradās dziļā kartēzisma [44] ietekmē.

Kā trāpīgi to aprakstīja F. Hajeks, galvu reibinošās Ž. Ruso idejas sāka dominēt «cilvēces progresīvajā domā», un to uzbudinājuma ietekmē cilvēki aizmirsa, ka brīvība kā politiskais institūts radās nevis no «cilvēku tieksmes pēc brīvības», ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru. 

Tādējādi ar laiku Ž. Ruso lika cilvēkiem aizmirst, ka uzvedības noteikumi – tie ir neizbēgami ierobežojumi un ka tieši tie rada kārtību. Viņš lika tiem aizmirst, ka tieši tādēļ, ka šie noteikumi sašaurina līdzekļu, ko katrs indivīds ir tiesīgs izmantot savu nolūku īstenošanai, izvēli, tie vienlaikus arī neparasti paplašina mērķu izvēli, kur ikviens var censties sasniegt veiksmīgu rezultātu. 

Ž. Ruso savā «Sabiedriskajā līgumā» [45], kas sākas ar apgalvojumu, ka «cilvēks piedzimst brīvs, bet visur viņš ir važās», tādējādi paziņoja par savu vēlmi atbrīvot cilvēkus no visiem «mākslīgajiem» ierobežojumiem, pārvēršot tā dēvēto mežoni par īstenu intelektuāļu-progresistu varoni. Ž. Ruso aicināja ļaudis nokratīt no sevis nost tos ierobežojumus, kuriem viņi patiesībā bija tieši parādā par savu augsto darba ražīgumu un savu pašu strauji pieaugušo skaitu. Līdz ar to Ž. Ruso izstrādāja brīvības koncepciju, kas būtībā kļuva par lielāko šķērsli ceļā uz minēto labumu sasniegšanu. 

Pasludinot dzīvniecisko instinktu par noteicošo principu sadarbības starp cilvēkiem veidošanā, proti, par principu, kas aizvieto gan tradīcijas, gan prātu, Ž. Ruso, kā secināja F. Hajeks, turklāt vēl izgudroja tādu himeru kā tautas griba jeb «kopējā griba», pateicoties kurai, tauta «uzvedas kā parasta būtne, kā indivīds». Pēdējais kļuva arī par mūsdienu intelektuāļu pašpaļāvīgā, postošā racionālisma, kas visiem sola atgriešanos paradīzē, kur dabiskie instinkti, nevis to apspiešana ar apgūto uzvedības noteikumu palīdzību, ļaus «valdīt pār zemi», galveno avotu. 

Tomēr, kā turpināja F. Hajeks, Ž. Ruso uzskatu vispāratzītajam milzīgajam pievilcīgumam un kārdinājumam, lai arī ko par to neteiktu, diez vai ir kāds sakars ar prātu un pierādījumiem. Mežonis nebūt nebija brīvs un vispār nemācēja «valdīt pār zemi». Patiesībā bez grupas piekrišanas, pie kuras viņš piederēja, viņš varēja izdarīt ļoti maz. Taču, neraugoties uz visām savām pretrunām, Ž. Ruso aicinājumi nepārprotami tika kāri uztverti un pēdējo divu gadsimtu gaitā satricināja visu Rietumu civilizāciju. 

Tādējādi būtībā tieši Ž. Ruso izsniedza intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt «brīvību» no ierobežojumiem, kuri patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu, kā arī uz to, lai šie uzbrukumi brīvības fundamentam turpmāk dēvētos par «atbrīvošanos». Rezultātā arī «īpašums» kļuva arvien aizdomīgāks, un to jau vairs ne visur atzina par paplašinātās kārtības jeb kapitālisma izveidošanās atslēgas faktoru. Vēl arvien biežāk un labprātāk sāka izteikt pieņēmumus, ka noteikumus, kas regulē individualizētā īpašuma norobežošanu un nodošanu, var aizstāt ar centralizētu lēmumu pieņemšanu par tā izmantošanu. [46]

F. Hajeks bija pārliecināts, ka 19. gadsimtā īpašuma lomas civilizācijas attīstībā nopietna zinātniska apjēgšana un apspriešana, šķiet, kļuva par nevēlamu tēmu daudzās intelektuāļu aprindās. Vēl vairāk – tieši tad attiecībā uz īpašumu sāka parādīties «aizdomas» pat daudziem tiem, no kuriem pareizāk būtu bijis sagaidīt pētījumus par šo tēmu. F. Hajeka ieskatā, Sensimona [47] un Marksa ietekmē, šis «tēmas aizliegums» pārgāja arī uz 20. gadsimtu, īpašumu jau traktējot kā nopēlumu pelnošu «bezstrādes ienākumu» avotu. 

Tomēr dumpis pret privātīpašumu un ģimeni nebija tikai vienu sociālistu darbs. F. Hajeks uzskatīja, ka tieši Džeremijs Bentams [48] izstrādāja viskonsekventāko sistēmu, ko tagad dēvē par tiesisko jeb morālo pozitīvismu, ar to saprotot tiesību un morāles sistēmu konstruktīvistisko interpretāciju, atbilstoši kurai ir pieņemams, ka to iedarbība un nozīme ir pilnīgi atkarīga no to radītāju gribas un nolūka. Šo tradīciju apguva un tālāk attīstīja Džons Stjuarts Mills [49], bet vēlāk – Anglijas liberālā partija. F. Hajeka ieskatā, šāds konstruktīvisms ir raksturīgs praktiski visiem modernajiem amerikāņiem, kuri dēvē sevi par «liberāļiem».

Līdz ar to F. Hajeks secināja, ka konstruktīvistiskais domāšanas paņēmiens kļūst patiešām neizbēgams tam, kurš pieņems valdošo liberālo (lasi – «sociālistisko») filozofiju, atbilstoši kurai, tiktāl, ciktāl cilvēkam atšķirībai starp labo un ļauno vispār ir nozīme, šim cilvēkam gan vajag, gan arī viņš var pats apzinīgi novilkt starp tiem norobežojošu līniju.

Rezultātā, kā skumji secināja F. Hajeks, racionālisma ietekme uz domāšanas struktūrām kļuva tik dziļa un visaptveroša, ka principā, jo gudrāks izglītots cilvēks ir, jo ticamāk, ka viņš piekrīt ne tikai racionālistiskajiem, bet arī sociālistiskajiem uzskatiem (neatkarīgi no tā, vai viņu pārliecības pietiekošā mērā izceļas ar doktrināro tīrību, lai tām varētu pielīmēt jebkādu etiķeti, tajā skaitā – arī «sociālistiskās pārliecības etiķeti»). 

Citiem vārdiem sakot, kā paskaidroja F. Hajeks, jo augstāk mēs kāpjam pa intelekta kāpnēm, jo ciešāk komunicējam ar intelektuāļiem, jo visticamāk, ka mēs sastapsimies ar sociālistiskām pārliecībām, proti, racionālisti  lielākoties ir izglītoti un intelektuāli cilvēki, savukārt izglītotie intelektuāļi lielākoties ir sociālisti. Taču, kā atrunāja F. Hajeks, sākotnējais šoks, konstatējot faktu, ka intelektuālu profesiju cilvēki lielākoties ir sociālisti, pāriet, pakāpeniski noskaidrojot, ka šiem cilvēkiem parasti ir raksturīgi pārvērtēt savu intelektu, jo pēdējie acīmredzami maldīgi uzskata, ka mums ir it kā jābūt parādā vienīgi kaut kādai iepriekš izdomātai idejai par visām civilizācijas sniegtajām priekšrocībām un iespējām, bet nevis sekošanai tradicionāliem uzvedības noteikumiem. [50]

Otrkārt. Tādējādi arī ir pilnīgi saprotams, ka «sociālistiem» (lai kā arī kādus sev tīkamus nosaukumus viņi sev nepiedēvētu), un kuri uz šo atziņu pamata pakāpeniski nostiprināja savas politiskās pozīcijas visā pasaulē, ienākumu sadale ir pakārtota nepieciešamībai vai nu apveltīt kādu centrālās varas orgānu ar tiesībām pārvaldīt tā rīcībā esošo resursu izmantošanu, kas zināmos drastiskāku režīmu gadījumos prasa arī individuālā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem iznīcināšanu, vai arī mazāk ekstrēmos gadījumos risināt nopietnu problēmu: kā īstenot sadali pēc taisnīguma principa, proti, pakļaujot to mākslīgi radītas jeb konstruētas morāles principiem, un nevis ar tirgus konkurences palīdzību. [51]

Rezultātā, F. Hajeks secināja, ka tieši «zinātniskā analīze rāda, ka, sekojot spontāni veidotām tikumības [morāles] tradīcijām, kas ir konkurences tirgus kārtības pamatā (savukārt šīs tradīcijas neatbilst racionālisma kanoniem un normām, k[o] ir pieņēm[is] sociālistu vairākum[s]), mēs ražojam un krājam vairāk zināšanu un bagātības, nekā ir iespējams iegūt un izmantot centralizēti pārvaldāmā ekonomikā, kuras piekritēji pretendē uz stingru sekošanu «prātam». Tādā veidā sociālisma mērķi ir faktiski nesasniedzami un tā programmas neizpildāmas; turklāt izrādās, ka patiesībā tās ir arī loģiski nepamatotas. Atbilstoši sociālistiskajiem uzskatiem, ja cilvēki izrādījās spējīgi parodēt zināmu noteikumu sistēmu, kas koordinē viņu darbības, viņiem ir jābūt pa spēkam pat vēl labākas un patīkamākas sistēmas izgudrošanas uzdevumam. [Tādējādi strīds] par tirgus kārtību un sociālismu ir strīds par izdzīvošanu – ne vairāk, ne mazāk. Sekošana sociālistiskajai morālei novestu pie mūsdienu cilvēces lielākas daļas iznīcināšanas un atlikušās [cilvēces daļas] pamatmasas nonākšanas trūkumā. [..] Izsakoties pret prāta augstprātību, kas piemīt sociālistiem, es nekādā mērā neiebilstu pret prātu, kas tiek pielietots pienācīgā veidā» [52].

F. Hajeks, citējot Džonu Loku [53], rakstīja, ka ««ar «prāt[u], kas tiek pielietots pienācīgā veidā», es saprotu prātu, kas ņem vērā pats savu ierobežotību, un kas prot arī sevi pakļaut prāta likumiem, un kas ir guvis nepieciešamo mācību no ekonomistu un biologu konstatētā un pārsteidzošā fakta, kura būtība ir tur, ka kārtība, kas rodas neatkarīgi no jelkāda cita ārējā nodoma, var daudz vairāk pārspēt cilvēku apzināti izstrādātus plānus.» [54]