2022. gada 5. jūlijā žurnālā «Jurista Vārds» jau tika publicēts viena no autoru līdzīgas tematikas raksts «Prokurora darbības leģitimācijas problemātika Latvijas kriminālprocesā mūsdienās» [1].

Tajā, pamatojoties uz respektabla un autoritatīva kriminālprocesuālo tiesību zinātnieka profesora Leonīda Golovko [2] atziņām [3] (šauri nacionālpatriotiski orientēti norādītā avota kritiķi savlaicīgi būtu aicināmi nejaukt politiku ar zinātni!), tika atzīmēts, ka kontinentālajā kriminālprocesā saskaņā ar īpašu procesuālo koncepciju (tā dēvēto uzticības teoriju), prokurors darbojas uz nosacītas pilnvaras pamata, ko viņam ir izdevusi sabiedrība, tajā skaitā, uzticot prokuroram tiesības savā vārdā celt apsūdzību pret likuma pārkāpējiem. Tieši šādas pilnvaras esība vienlaikus arī ir kontinentālā kriminālprocesa juridiskā konstrukcija, kas leģitimizē prokurora darbību, neļaujot tai kļūt patvaļīgai, voluntārai vai pakļautai personīgām ambīcijām.

Šobrīd, atstājot malā jebkādas kaislības saistībā ar «uzbrukuma zēnam ar Ukrainas karogu lietā» (kuras kontekstā tieši arī tika izteikti daži kritiski vērtējumi par likumdevēja piešķirto pārmērīgi uzblīdušo prokurora diskrēciju modernajā Latvijas kriminālprocesā), autoru ieskatā, minētajā rakstā izteiktās atziņas varētu būt palikušas nepilnīgas un pat dažviet maldinošas, ja pēc A tūlītēji arī netiktu pateikts skaidrs un viennozīmīgs B. Katrā ziņā tas būtu vienīgi intelektuāli godīgi, lai arī kā tas nākotnē, iespējams, nekaitētu viena no autoriem šauri profesionālām – aizstāvja kriminālprocesā – interesēm. Taču, domājams, pār jebkādu mirkļa izdevīgumu tomēr būtu jāprevalē vismaz kaut kādai teorētiskai skaidrībai, bet jo īpaši tādos neviennozīmīgi vērtējamos jautājumos, kas ilgtermiņā, iespējams, sniegtu daudzkārt lielāku labumu vispārībai, proti, šajā gadījumā – Latvijas kriminālprocesam.

Būtībā šī raksta virsmērķis ir atklāt atteikšanās no apsūdzības institūta pašreizējā brīža izpratni vai nu kā padomju kriminālprocesa kļūdainas doktrīnas deformējošu rudimentu, vai arī kā ļoti fragmentāru un turklāt pilnīgi no pārējā Latvijas kriminālprocesuālā noregulējuma konteksta izrautu «amerikānismu» kā dekoratīvu elementu, kas abos gadījumos kopumā ne tikai nevajadzīgi kompromitē neapšaubāmi nozīmīgo prokurora procesuālo figūru, bet arī var nodarīt (vai jau nodara) būtisku kaitējumu sabiedrības uzticībai tiesiskumam. Abos gadījumos secinājums ar lielu varbūtību varētu būt viens. Proti – tamlīdzīgs Latvijas kriminālprocesa institūts, ievērojot diemžēl skarbo realitāti, ka iztiesāšanā arvien vairāk sāk dominēt objektīvās izmeklēšanas pazīmes, tādā gadījumā gluži vienkārši būtu pakļaujams eliminācijai, jo jebkurā no tālāk aplūkotajiem variantiem nav uzskatāms par atbilstīgu. Ievērojot, ka nekas labāks juridiskajā literatūrā latviešu valodā tieši par minēto tēmu nebija sastopams, līdzīgi kā žurnāla «Jurista Vārds» publikācijā, autori atļausies arī šeit visnotaļ apjomīgi atsaukties uz kompetentu ekspertu kriminālprocesa salīdzinošo tiesību (un ne tikai) jomā, proti, profesoru L. Golovko. Katrā ziņā tiem juridisko tekstu gardēžiem un krievu valodas pratējiem vienlaicīgi, kas nopietni interesējas par visdažādākajām kriminālprocesa teorētiskajām finesēm, būtu silti iesakāms daudz tuvāk iepazīties ar minētā autora publikācijām. Autori atzīst par nepieciešamu arī atrunāt, ka paši drīzāk gan būtu par konsekventāku «amerikānismu» ieviešanu Latvijas kriminālprocesā, tādējādi skaidri paužot savu lojalitāti sacīkstes principa krimināllietas iztiesāšanā.

Neiespējamība atteikties no apsūdzības saskaņā ar kontinentālā kriminālprocesa teorētisko koncepciju

Vispirms vēlreiz būtu atgādināms, ka saskaņā ar kontinentālās Eiropas tiesību īpašo procesuālo koncepciju (uzticības teoriju) tiesai ir pienākums izskatīt jebkuru prokurora tiesā iesniegto apsūdzību pēc būtības. Bet no tā pilnīgi loģiski un pašsaprotami ir arī izvirzāma hipotēze, ka prokurors nemaz nav tiesīgs atteikties no apsūdzības.

Kontinentālās Eiropas modernā kriminālprocesa prototipa zemes – Francijas – juridiskajā literatūrā (kurā, cita starpā, jēdzienu «atteikšanās no apsūdzības» tieši tā arī lieto, proti, pēdiņās, jo tur formālā nozīmē šāds institūts kriminālprocesā nemaz nepastāv) kriminālvajāšanas lietderības princips, uz kura pamata prokurors patstāvīgi novērtē publisko interešu esību reālā kriminālvajāšanā ar formālajām nozieguma pazīmēm, darbojas tikai publiskās apsūdzības celšanas brīdī. Proti, prokurors var vienīgi izlemt – celt vai necelt apsūdzību, līdz ar ko viņa dispozitīvās pilnvaras arī tiek izsmeltas. Taču nav iespējams runāt par jelkādu iespējamo lietderību, ja izvirzītā apsūdzība beigu beigās vairāk vai mazāk sekmīgi jau ir nonākusi tiesā. [4] Tas nozīmē, ka prokurors, būdams sabiedrības pārstāvis kriminālprocesā, nav un nevar būt publiskās apsūdzības «saimnieks» un līdz ar to nav arī tiesīgs atteikties no apsūdzības, ievērojot, ka viņš aizstāv nevis privātās, bet gan sabiedrības intereses kopumā, t.i., rīkojas sabiedrības vārdā. [5]

Kā salīdzināja L. Golovko, līdz ar to top arī skaidrs, ka šajā aspektā prokurora loma kriminālprocesā visnotaļ atgādina prasītāja pārstāvja lomu civilprocesā, kam tiesības atteikties no prasības pilnvarā būtu norādāmas atsevišķi. Tādēļ, ja pilnvarā ir gluži vienkārši rakstīts – «bez tiesībām atteikties no civilās prasības», tad attiecīgi pārstāvim šādu atteikšanās tiesību nav. Taču jājautā – kas notiktu gadījumā, ja prokurors, kam nav tiesību atteikties no apsūdzības, lietas izskatīšanas gaitā pats nonāktu pie godīga atzinuma, ka apsūdzētais nav vainīgs (lai gan praksē izskatās, ka drīzāk Daugava sāks tecēt pretējā virzienā, nekā tiktu pieļauta tamlīdzīga ekstravagance, proti, jelkādas atkāpes no reizēm pārmērīgi dedzīgā paštaisnuma, ar kuru diemžēl sirgst daļa prokuroru – autoru piezīme)? «Vai viņam būtu akli jāuztur savas apsūdzības pozīcijas?», tālāk vaicā L. Golovko, un turpat atbild, ka, protams, ne. Jo tādā gadījumā prokuroram ir vienīgi tiesības paziņot tiesai par savu grozīto pozīciju, piemēram, uzstājoties debatēs. Līdzīga situācija var rasties arī prasītāja pārstāvim civillietā, kas rīkojas tiesā ar pilnvaru «bez tiesībām atteikties no prasības», ja lietas iztiesāšanas gaitā viņš pats nonāktu līdz profesionālam secinājumam par sava pilnvardevēja pozīcijas vājumu. Visdrīzāk, nekaitējot reputācijai, t.i., neaizstāvot acīmredzamu absurdu, pārstāvis savus pienākumus izpildīs citādi, proti, uzstājoties pušu debatēs ar profesionāli pareizu un izsvērtu runu, taisnīga tiesas sprieduma gaidās. Tāda pati loģika mutatis mutandis darbojas kontinentālajā kriminālprocesā, turklāt ne tikai Francijā, Beļģijā un Vācijā [6], bet arī citās kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs. [7]

Savukārt Latvijas kriminālprocesā prokurora atteikšanās no apsūdzības uzturēšanas joprojām ir iespējama. Piemēram, teorētiski visnotaļ sarežģītā lietā, kurā vienam no raksta autoriem visai sekmīgi bija tas gods piedalīties, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departaments savā 2018. gada 14. jūnija lēmumā lietā Nr. 11410112308, SKK–15/2018 atzina, ka «Kriminālprocesa likuma 460. panta jēga un mērķis ir nodrošināt efektīvāku un ātrāku kriminālprocesa norisi, paredzot prokurora atteikšanās no apsūdzības kontroles iespēju tikai vienam amatā augstākam prokuroram un iekļaujot normā imperatīvu prasību par kriminālprocesa izbeigšanu sakarā ar atteikšanos no apsūdzības» [8]. Saprotams, ka pozīcija, kuru uzturēja aizstāvība šajā lietā, strikti un sausi balstījās uz spēkā esošo normatīvo regulējumu. Taču objektivitātes labad jānorāda, ka neatbildētu jautājumu par šī noregulējuma pareizumu palika pulka… Taču vienlaicīgi objektīvi arī jāatzīst, ka šis piemērs drīzāk gan būtu jāvērtē kā izņēmums. Proti, prokurora atteikšanās no apsūdzības Kriminālprocesa likuma 459.–460. pantā paredzētajā kārtībā dažādu, tajā skaitā, cilvēciski, bet ne šauri procesuāli (ja pieņem, ka šis institūts ir adekvāts Latvijas tiesību sistēmā) saprotamu iemeslu dēļ ir sastopami ārkārtīgi reti. Būtībā Kriminālprocesa likuma 459. panta un 460. panti faktiski jau tāpat ir uzskatāmas par mirušām normām. Un tajās retajās reizēs, kad tamlīdzīga prokurora atteikšanās no apsūdzības patiesi arī bija notikusi, šādas krimināllietas lielākoties apvij zināmas skandalozitātes oreols vai pat korupcijas aizdomu ēna. Varbūt tieši tādēļ, ka šī institūta procedūras iedarbināšana vienmēr ir bijusi izņēmums, nevis parasta prakse.

Mūsdienu Latvijas kriminālprocesa apstākļos realitāte ir tāda, ka prokurori, kā to skaudri apliecina prakse, no apsūdzības uzturēšanas atteikties negrasās pat tādos gadījumos, kur tas patiesi un acīmredzami būtu bijis jādara. Un šeit būtu jāatmet iluzors optimisms, ka tas tā notiek tādēļ, ka prokurors visos gadījumos iepriekš bija nevainojami paveicis savu darbu. Visdrīzāk šāda statistika gan ir saistīta ar neapstrīdamu faktu, ka prokurors kā procesuāla figūra nav neatkarīga (kas īstenībā ir vēl viena problēma un vienlaikus atšķirība no doktrinārās jābūtības) un prokuratūras sistēmā ir izbūvēta tāda amatā augstāko prokuroru hierarhiskās kontroles ķēde (varas vertikāle), kas pat objektīvu priekšnosacījumu gadījumos par neiespējamu padarītu jelkādu pat «visoptimālāko ekstravaganci» [9]. Arī šī iemesla dēļ būtu jāaizmirst par «amerikānisko elementu» kā tamlīdzīga institūta pamatojumu, spriežot par to kaut vai pēc Holivudas filmām, kur prokurors pa labi un pa kreisi par kaut ko nemitīgi vienojas ar aizstāvjiem, būtībā brīvi žonglējot ar paša iepriekš izvirzīto apsūdzību. Tāpēc, ja ne gluži doktrināri apsvērumi, tad vismaz pēdējais uzskatāmais audiovizuālais piemērs (iespējams, nav tālu arī laiks, ka komentējošo literatūru aizstās komiksi) varētu būtu gana labs iemesls, kamdēļ šobrīd būtu pienācis laiks atsvabināties no ilūzijas, ka Kriminālprocesa likuma 459. pants un 460. pants bez citu sacīkstes elementu iedzīvināšanas tiesvedībā būtu īstens godprātības instruments valsts apsūdzētāja rokās nepamatotu vai nepierādītu apsūdzību gadījumos. Rezumējot, – šīs normas mūsdienu Latvijas kriminālprocesā uzskatāmas ne tikai par pilnīgi neatbilstošām kontinentālās Eiropas kriminālprocesa koncepcijai [10], bet arī par absolūti deklaratīvām.

Turklāt varbūtējie aizbildinājumi par iespējamo aizguvumu no angloamerikāņu tiesību loka tradīcijas kā sacīkstes procesa simbolu, kā jau minēts, arī nebūtu gluži vietā, jo tad nāktos atzīt savstarpēji lāga nesavietojumu teorētisko eklektiku, kas turklāt vēl būtu klajā pretrunā pašu amerikāņu koncepcijai par prokuroru kā politisku figūru. [11] Tādēļ gribot negribot turpinājumā nāksies vien nedaudz tuvāk pievērsties atteikšanās no apsūdzības institūta Latvijas kriminālprocesā reālajam iemeslam, proti, to nereflektētai saglabāšanai mantojumā no padomju kriminālprocesa, tiesa gan, modificētā, tā dēvētās postpadomju telpas «kompromisa paradigmas» vienā no formātiem.

Padomju kriminālprocesa doktrinārās kļūdas avots

Ievērojot, ka izpētes lokā nu jau kārtējo reizi ir nonācis padomju kriminālprocesa mantojums mūsu joprojām pastāvošajā tiesiskajā regulējumā, skaidrs, ka šeit atkal nepieciešams vismaz neliels ieskats vēsturē. Proti, lai izprastu padomju kriminālprocesa doktrināro loģiku, ir nepieciešams vēlreiz pievērst uzmanību padomju kriminālprocesa arhetipam, proti, 1864. gada Kriminālprocesa nolikumam [12], kurā gan, atšķirībā no sava pēcteča, pilnā mērā tika izmantots apsūdzības darbības leģitimācijas kontinentālais paņēmiens uzticības teorijas garā. Proti, tas sākotnējā versijā pilnībā atbilda tā dēvētajam «franču modelim», saskaņā ar kuru par iepriekšējo izmeklēšanu uzskatīja nevis policijas, bet tiesas darbību. [13] Turklāt 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma 277. pants nostiprināja noteikumu, ka publiskās apsūdzības celšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanas brīdis ir iepriekšējās izmeklēšanas uzsākšanas brīdis, un, ja apsūdzība ir celta, tad nedz tiesas izmeklētājs, nedz prokurors nav tiesīgs ar to rīkoties, proti, «tikai tiesa var izbeigt tiesvedību». Savukārt Kriminālprocesa nolikuma 740. pantā bija ietverts cits noteikums: «Ja prokurors uzskata apsūdzētā attaisnojumu par pamatotu, tad viņam ir pienākums, neuzturot apsūdzības aktu, informēt par to tiesu». [14] Tādējādi 1864. gada Kriminālprocesa nolikumā nekur netika minēts nedz prokurora atteikšanās no apsūdzības institūts, nedz arī apsūdzības atsaukšanas institūts, un turklāt, ņemot vērā arī savas franču kriminālprocesā meklējamās «saknes», šādus institūtus tas saturēt nemaz arī nevarēja. Savukārt turpmākās deformācijas šī institūta izpratnē, bezmaz kā allaž, noteica nenoliedzami izcilas personības faktors. Viens no sava laika prominentākajiem kriminālprocesuālistiem Ivans Foiņickis (Иван Яковлевич Фойницкий, 1847–1913) [15], komentējot Kriminālprocesa nolikuma 277. pantu, gan norādīja, ka «ierosinātu kriminālvajāšanu var izbeigt tikai tiesa» [16], jo saskaņā ar Francijas kriminālprocesuālo sistēmu «pušu ieskatiem šeit nav lielas nozīmes» [17]. Līdz ar to būtu loģisks arī secinājums, ka, ja pusēm nav tiesību uz saviem «ieskatiem», tad attiecīgi arī prokuroram (kā vienai no procesa «pusēm») nav arī tiesību atteikties no apsūdzības visas tiesvedības gaitā. Tomēr šāda secinājuma vietā I. Foiņickis norādīja gluži pretējo, proti, attiecībā uz Kriminālprocesa nolikuma 740. pantu tika skaidrots, ka šis pants it kā apveltot prokuroru ar tiesībām «atteikties no apsūdzības un paziņot par to tiesai». Tālāk I. Foiņickis gan atrunāja, ka «tāda atteikšanās neatsvabina tiesu no lietas izskatīšanas un sprieduma taisīšanas pēc būtības» [18]. Tomēr šis komentārs lielā mērā izšķīra visas turpmākās krievu kriminālprocesa doktrīnas attīstību, kas pastarpināti, kā tas ir konstatējams tagad, ietekmēja arī Latvijas kriminālprocesu.

Protams pastāv varbūtība, ka arī pats I. Foiņickis jēdzienu «atteikšanās no apsūdzības» izmantoja tikai nosacītā nozīmē – tāpat, kā šo jēdzienu bija izmantojuši un vēl joprojām izmanto franču procesuālisti, proti, vienmēr rakstot šo jēdzienu pēdiņās. Tomēr, neatkarīgi no I. Foiņicka sākotnējās pozīcijas, viņa piekritēji (tajā skaitā – arī padomju kriminālprocesuālisti) to jau turpmāk izmantoja bez pēdiņām. [19]

Tādā veidā jēdziens «atteikšanās no apsūdzības» par vispārpieņemtu doktrinārajā līmenī kļuva vēl pirms 1917. gada revolūcijas Krievijā [20], atņemot tās tiesību zinātnei iespēju meklēt «uzticības teorijas» garā saikni starp sabiedrību un prokuroru, lai adekvāti leģitimizētu pēdējā darbību. [21] Šeit, protams, vērā ņemama arī impēriskā prokurora hipertrofētā loma (gluži kā šobrīd Latvijā – autoru piezīme) cariskajā Krievijā – būtībā policejiskā, autoritārā valstī. Tamdēļ arī šī idejiskā pārnese uz postpadomju Latvijas prokurora figūru jau pati par sevi izraisa neizpratni. Taču tas vairs nav šī raksta priekšmets, lai gan, protams, nenoliedzami raisa visnotaļ lielu zinātnisku interesi un, iespējams, drīzumā šo deficītu autori arī novērsīs. Jebkurā gadījumā jau pirmsrevolūcijas krievu kriminālprocesa doktrīna kriminālprocesa likumā sāka mākslīgi attīstīt īpašus noteikumus ar mērķi radīt prokuroram tiesības uz atteikšanos no apsūdzības, tādējādi arī ieliekot pamatu tai dažādu, tajā skaitā, ģeopolitisku iemeslu dēļ notikušajai teorētiskai deformācijai, kura šobrīd novērojama visā postpadomju telpā, tostarp – arī Latvijā.

Turklāt ne par kādiem «teorētiskiem manevriem» pat runa vairs nebija, kad padomju kriminālprocesa teorija «atteikšanās no apsūdzības» konstrukciju (būtībā vien tiesību palīgavota vērto I. Foiņicka «formulu») pārcēla uz Krievijas PFSR 1923. gada Kriminālprocesa kodeksa 306. pantu, tādējādi arī normatīvi nostiprinot «atteikšanos no apsūdzības» kā «pilnvērtīgu» procesuālo institūtu. [22]

Tas profesoram L. Golovko ļāva uzdot vēl vienu retorisku jautājumu: kā padomju koncepcija «prokurora tiesības atteikties no apsūdzības un tiesas pienākums izskatīt lietu pēc būtības neatkarīgi no šādas atteikšanās» tad, galu galā, atšķiras no kontinentālās koncepcijas, saskaņā ar kuru prokuroram nav tiesību atteikties no apsūdzības? Turpat viņš sniedza arī atbildi – ārēji-funkcionāli – nekā. Jo abos gadījumos prokurors izklāsta savu pozīciju, abos gadījumos tiesa turpina lietas izskatīšanu un taisa spriedumu pēc būtības. Taču konceptuālā nozīmē atšķirība, viņaprāt, ir kolosāla. Vienā situācijā sacīkste procesā ir izveidota uz apsūdzētāja depersonifikācijas pamata, jo ar cilvēku, kas ir izdarījis sabiedriski bīstamu uzvedības aktu, sacīkstas sabiedrība kopumā. Procesā tiek personificēts tikai sabiedrības pārstāvis – prokurors, kas darbojas «saskaņā ar pilnvaru». Līdz ar to šāda pārstāvja atteikšanās no apsūdzības nenozīmē ieinteresētas puses – sabiedrības – atteikšanos no apsūdzības, kas tādējādi sekmē akuzatoriālā procesa turpinājumu, turklāt pilnvērtīgi garantējot arī cietušā tiesību ievērošanu un, visbeidzot, nepārceļ uz tiesu kriminālvajāšanas funkciju. Savukārt otrā situācijā strīds sacīkstē notiek jau starp valsts amatpersonu un apsūdzēto. Proti, te pēkšņi izrādās, ka amatpersona ir tiesīga rīkoties ar apsūdzību pēc sava ieskata, kas šķiet visnotaļ dīvaini, jo ir neiespējami rīkoties ar sev nepiederošām tiesībām. Vēl dīvaināk ir tas, ka apsūdzētāja atteikšanās no apsūdzības gadījumā tiesa turklāt vēl turpina lietas izskatīšanu. «Tad kas šajā situācijā ir apsūdzētājs, ja sabiedrība par tādu nav atzīta, savukārt prokurors no tās ir atteicies?», pamatoti vaicā L. Golovko. Sanāk, ka apsūdzības puse vienkārši pazūd, kas ir pretrunā arī ar sacīkstes loģiku. Tādējādi viņš izdarīja secinājumu, ka padomju risinājums bija neveiksmīgs, jo nespēja sniegt kaut cik apmierinošu atbildi uz pašu problēmas būtības jautājumu. [23]

Liktenīgās kļūdas turpinājums postpadomju telpā

Skaidrs, ka prokurora atteikšanās no apsūdzības un apsūdzības grozīšanas institūti tiesā pēc PSRS sabrukuma gadiem ilgi bija arī raisījusi polemiku starp «sacīkstes paradigmas» un «objektīvās patiesības noskaidrošanas teorijas» piekritējiem, jo modē nāca angloamerikāņu sistēmas process. Secīgi – dažādās postpadomju valstīs vēl joprojām cenšas atrast kompromisu starp veco «nemoderno» modeli, kad tiesai ir pienākums turpināt lietas izskatīšanu prokurora atteikšanās no apsūdzības gadījumā, un jauno «moderno» modeli, kad tiesai ir jāizbeidz kriminālprocess gadījumā, ja prokurors atsakās no apsūdzības. [24]

Piemēram, Uzbekistānas kriminālprocesuālais regulējums joprojām ir balstīts uz klasisko «patiesības noskaidrošanas» principu, kas pat ir nostiprināts Uzbekistānas Kriminālprocesa kodeksa 20. pantā [25]. Tas uzliek prokuroram pienākumu gadījumos, kad viņam rodas šaubas par apsūdzētā vainu, atteikties no apsūdzības, iesniedzot tiesai rakstveida atteikšanās motīvus (Uzbekistānas KPK 409. pants). Taču tas neatņem tiesai pienākumu patstāvīgi noskaidrot visus lietas apstākļus. Pilnīgi pretējs risinājums ir Gruzijā. Tomēr šeit absolūta prokurora diskrēcija ir arī pilnīgi pašsaprotama un pat teorētiski attaisnojama, jo būtībā tas ir ASV likumu tulkojums, saglabājot pat specifiskos angļu-amerikāņu jēdzienus (jāatgādina, ka ASV prokurors ir politiska figūra, tādējādi iegūstot savu leģitimāciju sabiedrības priekšā). Savukārt tā dēvētā “kompromisa paradigma” tika atrasta deviņdesmito gadu otrajā pusē Kazahstānā, Baltkrievijā un Kirgizstānā. Piedāvātā risinājuma būtība noveda pie sacīkstes pamatprincipa nostiprināšanas vienlaikus ar «reveransu» objektīvās patiesības noskaidrošanas principa pusē, apveltot cietušo ar tiesībām uz subsidiāro kriminālo prasību valsts apsūdzības uzturētāja atteikšanās no apsūdzības gadījumā (Latvijā gan tik radikāla iespēja nav paredzēta, lai gan īstenībā būtu visnotaļ loģiska – autoru piezīme). Citiem vārdiem sakot, valsts apsūdzības uzturētāja pilnas atteikšanās no apsūdzības gadījumā, ja no apsūdzības ir atteicies arī cietušais, tad tiesa ar spriedumu izbeidz kriminālprocesu. Ja cietušais savukārt turpina uzstāt uz apsūdzību, tiesa turpina iztiesāšanu un izbeidz lietas izskatīšanu vispārējā kārtībā. Šajā gadījumā prokurors tiek atbrīvots no turpmākās piedalīšanās procesā, bet apsūdzību turpina uzturēt cietušais personīgi vai ar pārstāvja palīdzību. Tādējādi, kā secināja L. Golovko, izveidojās tā dēvētā postpadomju «kompromisa paradigmas» tendence. Vai var šādu paradigmu uzskatīt par teorētiski adekvātu un, galvenokārt, par galīgo problēmas, kas ir saistīta ar procesuālajām sekām no prokurora atteikšanās no apsūdzības, risinājumu? Diez vai. [26]

Kādēļ? Jo gadījumos, kad valsts apsūdzētājs atsakās no apsūdzības, jo īpaši, kad cietušais nemaz to nevēlas, subsidiārās apsūdzības realizēšanas formas izmantošana gan izskatās it kā pietiekoši pamatota, taču šādā gadījumā cietušais, zaudējot spēcīgu sabiedroto, paliek viens pret vienu ar aizstāvības pusi. Tādēļ cietušās personas intereses pēc taisnīguma prasa zināmu procesuālu kompensāciju, lai izlīdzinātu cietušā procesuālās iespējas. Taču šāda kompensācija var tikt sasniegta vienīgi tad, ja cietušajam vai viņa pārstāvim būtu radīta iespēja patstāvīgi vākt pierādījumus, kas, protams, nodrošināts netiek. Turklāt, ko darīt tad, ja lietā nav cietušās personas? Reālas cietušās personas esība ir atkarīga no absolūti nejaušiem faktoriem. Cietušais mēdz būt elementāri miris, piemēram, pabeigtas tīšas slepkavības gadījumā. Vai mūsdienās var, līdzīgi kā klasiskajā viduslaiku akuzācijas procesā, ar apsūdzības tiesību apveltīt jebkuru citu personu? Turklāt, kur ir garantijas, ka arī šī persona neatteiksies no apsūdzības un uz viņas vietu nepretendēs jau jauns cīnītājs par sabiedrisko labklājību? Šādu garantiju arī nav, jo, ja ir iespējams subsidiāri aizvietot prokuroru, tad, protams, ka ir iespējams aizvietot arī privātpersonu. Tādā veidā pastāv varbūtība, ka apsūdzētajam procesā vajadzētu «cīnīties» ar nenoteikti lielu apsūdzētāju skaitu, kas teorētiski līdz nullei samazinātu apsūdzētā iespējas uzvarēt kriminālprocesā. [27] Turklāt, šeit, pēc būtības arī jāsastopas ar noteikumu non bis in idem, kas aizliedz divas reizes saukt pie atbildības par vienu un to pašu nodarījumu (iespējams, ka arī romiešu juristi šādu principu ieviesa ar mērķi nepieļaut bezgalīgu apsūdzētāju maiņu procesā).

Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka cietušā apveltīšana ar tiesībām patstāvīgi atbalstīt apsūdzību prokurora atteikšanās no tās gadījumos – ir nevis prokurora atteikšanās no apsūdzības kā problēmas risinājums, bet gan citas problēmas, kas ir saistīta ar cietušā tiesībām kriminālprocesā, risinājums. Citiem vārdiem, ja kriminālprocesā ir iesaistīts konkrētais cietušais, tad viņa tiesības nedrīkst ierobežot – tā ir aksioma. Taču šī aksioma nav attiecināma uz prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtu. Protams, ka tai ir ietekme uz šo institūtu, bet tikai lokālā aspektā. Taču kategoriski nedrīkst vienu problēmu aizstāt ar otru. Savukārt «kompromisa paradigmas» gadījumā notiek tieši šāda aizstāšana. Tādēļ, lai izvairītos no minētās «aizstāšanas», prokurora atteikšanos no apsūdzības kā procesuālo problēmu ir jāapskata kā pilnīgi autonomu problēmu, kas parādās absolūti visās krimināllietās neatkarīgi no tā, vai tajās piedalās konkrētas cietušās personas, vai ne. [28]

Tādējādi postpadomju valstīs šobrīd valdošā teorētiskā pieeja prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtam ir izveidota uz sacīkstes principa pamata un ir īpaši saistīta ar tīri procesuālu šī principa izpratni. Proti, iztiesāšanai jābūt sacīkstes formā, bet sacīkstei ir nepieciešama apsūdzības puse. Līdz ar to, ja apsūdzības uzturētāja puse no strīda «izstājas», tādā veidā atzīstot aizstāvības pozīciju, tad process ir nekavējoties izbeidzams, taisot spriedumu aizstāvības labā (ar atsevišķām niansēm – gluži kā Krievijas un Latvijas kriminālprocesa gadījumā – autoru piezīme). Un šis fakts, ka tiesai ir jāizbeidz kriminālprocess apsūdzības uzturētāja trūkuma dēļ, šķiet, neizraisa šaubas. Vismaz neizraisa tiktāl, ciktāl mēs paliekam vienīgi procesuālās loģikas ietvaros. Taču, tiklīdz mēs atbrīvojamies no šīs šaurās procesuālās loģikas, parādās kriminālprocesa sacīkstes fundamentālākā problēma, ar kuru sastopas katra procesuālā sistēma (anglosakšu, kontinentālā, postpadomju u. tml.). Minētā problēma ir saistīta ar apsūdzības puses personifikācijas grūtībām kriminālprocesā, ko var dēvēt par sacīkstes viseksistenciālāko problēmu. [29]

Apsūdzības puses personifikācijas grūtības

Interesanti, ka Latvijai un Krievijai prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtam ir gandrīz identisks noregulējums. Tas īstenībā nav nekāds kompliments un vienīgi liecina par likumdevēja izdomas un novitātes trūkumu, risinājumus (pareizāk sakot, aizguvumus) meklējot, izvēloties mazāko pretestības ceļu.

Ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā pašsaprotamu iemeslu dēļ (par to skatīt iepriekš) izrādījās, ka kriminālprocess ir vismaz normatīvi pielāgots sacīkstes principam. Rezultātā arī tur prokurora atteikšanās no apsūdzības noved pie obligātas kriminālprocesa izbeigšanas ar tiesas spriedumu (Krievijas Federācijas Kriminālprocesa kodeksa 246. panta 7. daļa [30]). Tādā veidā, mutatis mutandis reproducējot amerikāņu metodi, saskaņā ar kuru prokurors ir tiesīgs atteikties no apsūdzības, kas uzliek tiesai pienākumu izbeigt kriminālprocesu, jo starp pusēm nepastāv strīds. [31] Kā jau minēts, vairāk vai mazāk līdzīgs tiesiskais noregulējums ir arī Latvijā (Kriminālprocesa likuma 459.–460. pants). Taču, kā uzskatīja L. Golovko, līdz ar to no kontinentālā paņēmiena nepalika pat teorētiski deformētas “atlūzas”, savukārt, amerikāņu politiskais paņēmiens nevarēja parādīties vismaz tāpēc, ka Krievijā (un arī Latvijā – autoru piezīme) prokurori nav politiski atbildīgi vēlētāju priekšā. [32]

Visnotaļ tēlaini L. Golovko aprakstīja absurdu, kāds drīz vien izveidojās Krievijā (salīdzināt arī ar iepriekš minētajiem autoru apsvērumu par situāciju Latvijas kriminālprocesā). Drīz vien pēc Krievijas Federācijas Kriminālprocesa kodeksa spēkā stāšanās, proti 2007. gada 20. novembrī Krievijas Federācijas Ģenerālprokuratūra izdeva stingru rīkojumu «Par prokuroru piedalīšanos krimināltiesvedības tiesu stadijās», saskaņā ar kuru tika noteikts, ka «gadījumā, ja ir nesaskaņas starp prokurora pozīciju un pozīciju, kas ir izteikta apsūdzības aktā, valsts apsūdzētājam ir pienākums nekavējoties ziņot par šo prokuroram, kas bija uzdevis uzturēt valsts apsūdzību, kam, savukārt, ir pienākums veikt izsmeļošus līdzekļus nolūkā nodrošināt valsts apsūdzības tiesiskumu un pamatotību. Piekrišanas gadījumā valsts apsūdzības uzturētāja pozīcijai par to savukārt jau bija jāinformē prokurors, kas iepriekš bija apstiprinājis apsūdzības aktu. Principiālas nepiekrišanas gadījumā saskaņā ar KF KPK 246. pantu savukārt bija jāizlemj jautājums par valsts apsūdzētāja aizstāšanu, vai arī patstāvīgi pašam bija jāuztur valsts apsūdzība». Tādējādi prokurors pārvērtās par bezpersonisku «skrūvīti», pilnībā padotu «priekšniekam», un tādā veidā notika valsts apsūdzētāja institūta, vismaz tās radošās sastāvdaļas iznīcināšana. «Par kādu «iekšējo pārliecību», «pierādījumu tiešu izmeklēšanu» var būt runa, ja apsūdzētājam ir pienākums saskaņot savu pozīciju ar «priekšnieku», kas pat nav bijis klāt tiesas sēdē un nav nedz redzējis, nedz arī uzklausījis lieciniekus?», turpat vaicā profesors L. Golovko. Viņš arī rezumēja, ka «sistēma atkal mainījās, šoreiz – atbilstoši fundamentālam un senam kontinentālam principam la plume est serve, mais la parole est libre (no franču val. – pildspalva ir vergs, bet vārds ir brīvs), – prokuroram, sastādot rakstveida aktus, ir saistoši augstākstāvošas vadības norādījumi, bet tajā pašā laikā viņš ir brīvs no hierarhiskās kontroles, uzstājoties mutvārdos tiesā, kur viņš izklāsta savu personisko pozīciju kā autoritatīvs tiesību zinātnieks» [33]. Turklāt situācijā, kāda ir tagad, tiek iznīcināta pati «atteikšanās no apsūdzības» iespēja nevis juridiskā plaknē, bet – radot situāciju, kurā apsūdzētājs nav tiesīgs vērsties tiesā ar argumentiem par labu apsūdzētajam, turpinot spītīgi un pretrunā ar veselo saprātu atkārtot «oficiālo pozīciju», neņemot vērā iztiesāšanas rezultātus. [34]

Šeit acīmredzot vietā arī būtu retoriski vaicāt: «Vai Latvijā ir principiāla atšķirība?» Lai uz šo jautājumu atbild lasītāji paši. Cerams, ka viņu vidū ir arī prokurori, kurus, starp citu, autori ciena un vēl veiksmi. Viens no raksta autoriem var apliecināt, ka savā ilggadējā praktiskajā darbībā ir sastapis daudzus godprātīgus un cienījamus prokurorus, kuri taisnprātīgi un profesionāli veikuši savu darbu. Turklāt privātās sarunās pēdējie ar rūgtumu ir atzinuši, ka tā dēvētā prokurora neatkarība ir fikcija un tukša skaņa. Tādēļ šī raksta mērķis ir viņiem palīdzēt vismaz ilgtermiņā atgūt sev fundamentāli nepieciešamo neatkarību tiesiskuma nodrošināšanas sardzē.

Lai kā tur arī nebūtu, arī L. Golovko secināja, ka Krievijas kriminālprocesuālā sistēma nonāca konceptuālā strupceļā, neatrodot adekvātu risinājumu. Tiesa, arī viņš atzina, ka praksē situācija gan nav tik kritiska. Tomēr vienīgi tādēļ (līdzīgi kā Latvijā – autoru piezīme) –, ka strauji samazinājās atteikšanos no apsūdzības skaits. Savukārt sakarā ar to, ka krievu kriminālprocesā dabiskā veidā pietrūkst «amerikāņu procesa elementu», problēmu ir iespējams atrisināt tikai kontinentālās «uzticības teorijas» garā, kas radītu iespēju no jauna atrast nozaudēto prokurora apsūdzības darbības leģitimāciju akuzatoriālajā kriminālprocesā. Šī pieeja būtu saistāma nevis ar prokurora jelkādām atteikšanās no apsūdzības institūta modifikācijām, bet gan ar pilnīgu atteikšanos no tā kā no teorētiski nepilnvērtīga institūta. Savukārt tiesiskumu balansējošā svira būtu prokurora reāla neatkarība, viņam izklāstot savu personīgo pozīciju tiesas priekšā, kas būtu balstīta vienīgi un tikai uz tiesas izmeklēšanas rezultātiem (tajā skaitā – in favorem apsūdzētajam). Bet prokuroram nav jābūt apveltītam ar tiesībām atteikties no apsūdzības, jo prokurors rīkojas kā sabiedrības pārstāvis, bet ar sabiedrību viņam izdotajā pilnvarā ir rakstīts: «bez tiesībām atteikties no apsūdzības» [35].

Lai arī L. Golovko rakstītais izskatās ļoti skaisti un pat romantiski, taču – ko tas nozīmē teorētiski? Tas nozīmē to, ka tiesa turpina personas kriminālvajāšanu. Bet kā tādā gadījumā paliek ar Kriminālprocesa likuma 17. pantā noteikto, kur, tiesa gan, jēdziens «kriminālvajāšana» ir visnotaļ aizplīvuroti aizklāts ar jēdzienu «apsūdzība», lai gan citviet Kriminālprocesa likumā (piemēram, 27. panta otrās daļas 3. un 4. punktā) noteikts, ka tiesa (tiesnesis) ir procesa virzītājs? Tas viennozīmīgi ir papildus pētāms jautājums, lai gan kontinentālā kriminālprocesa doktrīna nepārprotami nosaka, ka kriminālvajāšana turpinās tiesā, kas gluži dabiski atvasināms no tā, ka tiesa veic objektīvo izmeklēšanu. Turklāt, kā jau autori norādīja raksta sākumā, pēdējā laika jaunievedumi to vienīgi apstiprina.

Secinājumu vietā

Nevajadzētu būt šaubām, ka, ievērojot objektīvo situāciju, arī mūsu Kriminālprocesa likumā patlaban nav reālas un praktiskas nepieciešamības pēc procesuālā institūta – prokurora atteikšanās no apsūdzības uzturēšanas. Taču tādā gadījumā no Kriminālprocesa likuma būtu svītrojams tā 459. pants un 460. pants, kā arī 43. panta pirmās daļas 1. punkts.

Skaidrs, ka šāds rosinājums «griež» ausīs, jo tas vēl vairāk pasliktina jau tā neapskaužamo apsūdzētā un tā aizstāvja situāciju kriminālprocesā pret apsūdzības uzturētāja hipertrofēto varu. Reālu pārmaiņu ieviešana šajā fundamentālajā jautājumā nav vienkāršs uzdevums. Tas nozīmētu būtisku un kompleksu daudzu līdzšinējo nostādņu revīziju, balstoties uz kontinentālā kriminālprocesa teorētiski-doktrinārajiem principiem, paturot prātā, ka tās izpratnē sabiedrības «uzticības teorija» var tapt pilnvērtīgi īstenota vienīgi tad, ja reāli tiek nodrošināta prokurora neatkarība savas pozīcijas sekmīgai pārstāvēšanai. Kā saka, skopais maksā divreiz. Taču tas viss ir iespējams.

            Tādējādi, ja, piemēram, rosinājums no Kriminālprocesa likuma pavisam izsvītrot prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtu balstās premisā par klasisko kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modeli ar objektīvo izmeklēšanu tiesā, tad, savukārt, kriminālprocesuālas sacīkstes garam atbilstošs risinājums būtu redakcionāli grozījumi Kriminālprocesa likuma 459. pantā un 460. pantā.

Proti, no Kriminālprocesa likuma 459. panta pirmās daļas būtu svītrojami vārdi «amatā augstāka prokurora apstiprinātu», izsakot normu šādā redakcijā: «Ja krimināllietas iztiesāšanas gaitā prokurors atzīst, ka apsūdzība pilnīgi vai daļēji nav apstiprinājusies, viņa pienākums ir pilnīgi vai daļēji atteikties no apsūdzības, iesniedzot tiesai atteikuma motivāciju.» Citiem vārdiem, šādi grozījumi kalpotu kā papildu garants prokurora neatkarībai, tajā skaitā, lemt par rīcību ar apsūdzību un to motivējot atbilstoši savai iekšējai pārliecībai, kas balstīta juridiskiem un ar lietas materiāliem pamatotiem apsvērumiem. Turklāt, vēlreiz atminoties hipertrofēto hierarhiskās kontroles nastu prokuratūras institūcijā, jājautā, vai sava kabineta klusumā sēdošais amatā augstākais prokurors patiesi labāk zinātu to, kas faktiski norisinās tiesas sēdē un kas atrodams lietas materiālos?

Savukārt Kriminālprocesa likuma 460. panta pirmā daļa būtu izsakāma jaunā redakcijā: «Ja prokurors ir atteicies no apsūdzības, tiesa pieņem lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.» Domājams, ka šāds priekšlikums vairotu patiesa sacīkstes procesa elementa klātbūtni krimināllietas iztiesāšanā, faktiski nodrošinot procesa dalībnieku procesuālo pilnvaru līdzvērtību.

Taču neatkarīgi no tā, par kura kriminālprocesa modeļa galīgās izvēles izšķiršanos veiktu likumdevējs un tiesībpolitikas veidotāji, ir jāmēģina rast funkcionālus risinājumus, kas ne tikai stiprinātu reālu un praktisku prokurora neatkarību kriminālprocesā, bet vienlaikus arī mazinātu tendences, kas arvien biežāk liecina par prokurora pilnvaru hipertrofiju.

Piemēram, viens no tuvākajiem risinājumiem uzturētās apsūdzības hipotētiskas nepamatotības novēršanai būtu problēmu loks, kas saistāms ar lēmumu par lietas nodošanu tiesai un tā saturā atspoguļoto lietas faktisko un juridisko novērtējumu. Proti, līdzīgi kā Vācijā vai Francijā (un pat Krievijā) apsūdzības pamatotību visupirms vērtē tiesa tā dēvētajā ievadprocesā vēl pirms pamatprocesa (Kriminālprocesa likumā tamlīdzīga kvazistadija ir pompozi nosaukta par krimināllietas sagatavošanu iztiesāšanai, lai gan pēc satura tā pilnīgi neatbilst reālajām procesa pamatvajadzībām), skrupulozi raugoties, vai ievēroti visi normatīvi definētie lēmuma par lietas nodošanu tiesai (apsūdzības raksta) un pašas publiskās apsūdzības pamatotībai. Latvijas gadījumā tas netiek pilnvērtīgi īstenots nedz sacīkstes principa izpratnē, nedz objektīvās izmeklēšanas plaknē, tādējādi arī degradējot klasiskā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa izpratni un tradīcijas. Sperot pirmo soli, šajā sakarā autori savu viedokli jau ir izteikuši. [36]

Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka virzība uz cilvēcisku kriminālprocesu ir pakāpeniska un ilgstoša norise, kas prasa apdomīgi līdzsvarot procesuālās funkcijas un tiesības.