Biroja Blogs

Kriminālprocess ar cilvēcisku seju

30.10.2024.

3. raksts

Priekšlikums grozīt Kriminālprocesa likuma 560. panta trešo daļu

Tiesvedība apelācijas instances tiesā ir fakultatīva kriminālprocesa stadija, kuras ietvaros tiklab faktisku, kā arī juridisku apsvērumu dēļ vēlreiz tiek vērtēti jautājumi gan par faktiem – pierādījumiem, gan arī par materiālo un procesuālo tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas jautājumiem. Tādējādi šajā tiesvedības stadijā Kriminālprocesa likums apsūdzētajam piešķīris plašas tiesības īstenot savu tiesību un interešu aizsardzību, piemēram, piesakot dažādus lūgumus, un gluži pamatoti arī būtu sagaidāma apsūdzēto aktīva interese par savu procesuālo tiesību pilnvērtīgu izmantošanu, tajā skaitā, ja nepieciešams, izmantojot advokāta sniegto juridisko palīdzību.

Praktiskajā darbā nereti gan nākas sastapties ar gadījumiem, kad kāds vai pat vairāki apsūdzētie neierodas uz apelācijas instances tiesas sēdēm, acīmredzami tīši novilcinot lietas izskatīšanu. Savukārt vairumā gadījumu neierašanās patieso iemeslu ir grūti pierādīt, jo parasti tam ir arī dokumentārs apstiprinājums, piemēram, ģimenes ārsta izsniegts izraksts no pacienta ambulatorās slimības vēstures, kur norādīta nepieciešamība ārstēšanās laikā atrasties mājas režīmā. Vairumā gadījumu tiesas nepārbauda izsniegtās medicīniskās dokumentācijas atbilstību faktiskajiem apstākļiem. Turklāt, ja tamlīdzīgas pārbaudes tiek veiktas, vēršoties Veselības inspekcijā, tiesvedības ilgums kļūst vēl garāks.

Dažādos juridiskās prakses materiālos visai bieži akcentēta tiesvedības gausuma problēma – no lietas nonākšanas tiesā līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim dažādu iemeslu dēļ nereti aizrit ievērojams laika periods. Apzinoties tiesvedības norises atšķirības, kas apelācijas instances tiesas kompetenci nošķir no pirmās instances tiesas pilnvarām, apsverams tas, vai efektīva tiesvedības norise apelācijas instances tiesā katrā ziņā pieprasa, lai uz tiesas sēdi ierastos apsūdzētais, ja tiesas sēdē tomēr piedalās tā aizstāvis.

Mūsuprāt, risinājums iztiesāšanas gausuma problemātikai apelācijas instancē būtu grozījumi Kriminālprocesa likuma 560. panta trešajā daļā, izsakot to šādā redakcijā:

«Apsūdzētā, cietušā vai viņa pārstāvja, kā arī kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, neierašanās, ja viņiem paziņots par apelācijas instances tiesas sēdes laiku un vietu, nav šķērslis lietas izskatīšanai bez šo personu klātbūtnes. Ja apsūdzētais neierodas uz tiesas sēdi, viņa sūdzības un lūgumus izskata, ja apsūdzētā aizstāvis ir ieradies uz tiesas sēdi. Ja apsūdzētajam nav noslēgta vienošanās par aizstāvību, tiesa uz nākamo tiesas sēdi uzaicina advokātu atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam.»

Tādējādi nepārprotami ir skaidrs, ka gan valsts apsūdzības uzturētāja, gan apsūdzētā aizstāvja dalība tiesas sēdē apelācijas instances tiesā būtu obligāta, taču iztiesāšanas turpināšana iespējama arī bez, piemēram, apsūdzētā personiskas klātbūtnes. Savukārt iztiesāšanas atlikšana būtu iespējama tikai vienu reizi, proti, gadījumos, ja izrādītos, ka apsūdzētajam nemaz nav aizstāvja. Tas veicinātu procesa raitāku norisi. Turklāt tamlīdzīga kārtība sekmētu, ka uz nākamo tiesas sēdi apsūdzētais ierastos personīgi, ja kādu objektīvu iemeslu dēļ viņš iepriekš nebija ieradies, vai arī viņa aizstāvību īstenotu valsts nodrošināts aizstāvis vai arī paša apsūdzētā izraudzīts aizstāvis, ar kuru šai laikā būtu pagūts noslēgt vienošanos.

Tamlīdzīgi grozījumi veicinātu pilnvērtīgu apsūdzētā tiesību un interešu garantēšanu jebkurā tiesvedības procesa stadijā, turklāt nekādā veidā neietekmētu Kriminālprocesa likuma 72. panta otrajā daļā apsūdzētajam piešķirto tiesību apjomu. Citiem vārdiem, apsūdzētajam tomēr izlemjot piedalīties apelācijas instances tiesas sēdē, viņš baudīs visas tās tiesības, ko likums garantē lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā.