Patlaban Kriminālprocesa likuma 18. pants «Procesuālo pilnvaru līdzvērtība»  lakoniski noteic, ka «[k]riminālprocesā iesaistītajām personām ir pilnvaras (tiesības un pienākumi), kas nodrošina tām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu un garantēto tiesību līdzvērtīgu īstenošanu». Citiem vārdiem – šī panta šķietamais vēstījums ir uzsvērt, ka visā kriminālprocesā it kā darbojoties procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips jeb procesuālās līdztiesības princips. [1] Taču, paraugoties uz kriminālprocesuālā noregulējuma sistēmu, grūti nepamanīt, ka pilnvaras kriminālprocesā piešķirtas vienīgi Kriminālprocesa likumā noteikto iestāžu amatpersonām ar vienu mērķi – veikt kriminālprocesu valsts vārdā. Kriminālprocesuālo pilnvarojumu amatpersona savukārt iegūst saistībā ar tās amatu, iestādes vadītāja rīkojumu vai procesa virzītāja lēmumu. Atbilde uz jautājumu, vai šo personu lokā varētu ietilpt, piemēram, cietušais vai liecinieks (nemaz nerunājot par personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību), visnotaļ pašsaprotami ir atvasināma no Kriminālprocesa likuma 4. nodaļas jeb dažāda rakstura interešu konflikta apstākļiem.

Tādā gadījumā pamatoti vaicāt, kāda veida procesuālo pilnvaru līdztiesība likumdevējam īsti bijusi prātā, pieņemot konkrēto normu? Tiklab gramatiskā, kā loģiskā aspektā ir skaidrs – likumdevēja izpratne noteikti nav bijusi vērsta uz tādu procesuālo apstākļu radīšanu, lai arī citas kriminālprocesā iesaistītās personas sev piešķirtās tiesības vai uzliktos pienākumus varētu īstenot līdzvērtīgos apstākļos kā tas iespējams kriminālprocesu veicošajām amatpersonām. Domājams, ne velti arī tiesību doktrīnā tiek atgādināts, ka Latvijas Republikas Satversmes 92. panta jēgai atbilstošs procesuālās līdztiesības princips visupirms rada valsts pozitīvo pienākumu izveidot tādu lietu izskatīšanas procesuāltiesisko regulējumu, kas nodrošinātu šī principa īstenošanu. [2] Citiem vārdiem, tas ir jautājums par procesuālo formu, kādā noris konkrētais process.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi ieskatu, ka procesuālās līdztiesības princips faktiski ir atvasināms no tiesiskās vienlīdzības principa satura, [3] taču vienlīdzības princips ir «[..] viens no plašāka «taisnīgas tiesas» jēdziena elementiem, kas ietver arī tādu pamattiesību, ka kriminālprocesā būtu jābūt ievērotai pušu sacīkstei. Tiesības uz sacīkstes procesu krimināllietā nozīmē, ka apsūdzībai un aizstāvībai ir jābūt dotai iespējai pārzināt un komentēt apsvērumus un pierādījumus, ko ir iesniegusi otra puse» [4]. Rezumējot – likumdevēja iecerētais procesuālās līdztiesības princips pilnvērtīgi var funkcionēt vienīgi un tikai tādā gadījumā, ja kriminālprocesā, reizi par visām reizēm atmetot izvairīgu laipošanu teorētiskos disputos vai apakškomisiju sēdēs, tiek atzīts – kriminālprocesā iesaistītās personas savas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā. Objektivitātes labad gan jāpiebilst, ka citviet Eiropā ir sastopami arī tādi kriminālprocesa modeļi, kuros nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips ar visām no tā atvasināmajām tiesiskuma garantijām. Taču tas jebkurā gadījumā nemaina likumdevēja uzdevumu – apzināties, ka ir pienācis laiks izdarīt izšķirīgo izvēli par sacīkstes principu vai objektīvās izmeklēšanas principu Latvijas kriminālprocesā.

Likuma «Par tiesu varu» 25. panta pirmā daļa noteic, ka puses lietas izskatīšanas gaitā realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, izņemot tiesvedību administratīvajās lietās, tādējādi šī likuma tēviem jau 1993. gadā nepārprotami uzsverot, ka Latvijas kriminālprocesā ir iedibināms sacīkstes tiesvedības princips. [5] Iespējamo alternatīvu – objektīvās izmeklēšanas principu – likumdevējs šķietami (un, kā rāda mūsdienu kriminālprocesa norises īpatnības un grozījumu novatoriskās tendences, tā patiešām ir tikai šķietamība) atzina par tādu, kas īstenojama vienīgi administratīvajā procesā. Jāatzīmē, ka jautājumu par procesuālo tiesību īstenošanas formu likumdevējs konsekventi atrisināja gan civilprocesuālajā, gan administratīvi procesuālajā noregulējumā, to nostiprinot attiecīgajos likumos. Kriminālprocesa likumā attiecīgā principa nepārprotama nostiprināšana gan izpalika… Vai tas tāpēc, ka, iespējams, 2005. gadā likumprojekta autoriem šāds pamatprincips, ievērojot tiesiskās sistēmas transformācijas procesu, vēl varēja būt svešs? Diezin vai. Galu galā, Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 243. pantā sacīkstes princips tika nostiprināts jau ar Augstākās Padomes 1993. gada 27. aprīļa likumu, nosakot: «Rīcības un tiesas sēdēs puses savas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā.» [6]

Tieši tāpēc šajā aspektā vēl jo būtiskāks ir profesores Dr. iur. Ārijas Meikališas savulaik sacītais, ka «[s]avas tiesības puses iztiesāšanas laikā realizē procesuālās sacīkstes formā, tādējādi pušu līdztiesības principam iekļaujoties sacīkstes principā un nedalāmi ar to saplūstot» [7]. Turklāt izvēle par sacīksti kā formu kriminālprocesa dalībnieku procesuālo tiesību atbilstīgai īstenošanai saistāma arī ar pareizu kriminālprocesuālo funkciju izpratni un to savstarpēju nošķiršanu. [8] Proti, tieši sacīkstes procesuālā forma novelk skaidras robežas starp kriminālvajāšanas, iztiesāšanas un aizstāvības funkcijām.

Šo apsvērumu kontekstā mūsu rosinājums būtu izteikt Kriminālprocesa likuma 18. pantu jaunā redakcijā: «18. pants. Sacīkste kriminālprocesā. (1) Kriminālprocesa dalībnieki savas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā. (2) Kriminālprocesa dalībniekiem ir vienlīdzīgas iespējas izmantot kriminālprocesuālās tiesības un līdzekļus normatīvajos aktos noteikto pienākumu un garantēto tiesību īstenošanai.»

Lai gan it labi apzināmies, ka tamlīdzīgs ierosinājums patlaban varētu tikt traktēts kā provokācija vai pat klajš huligānisms normatīvo aktu jaunrades lauciņā, mēs, taisnību sakot, arī nemaz neceram, ka šobrīd attiecīgajās darba grupās vai apakškomisijās to kāds uzņemtu ar stāvovācijām vai aplausiem. Novitātes Kriminālprocesa likumā, kas jo sevišķi pēdējo sešu gadu laikā ar katru jaunu grozījumu projektu raisa arvien lielākas gan krimināltiesībās praktizējošo speciālistu, gan zinātnieku bažas, šobrīd neļauj izteikt prognozi, ka pārredzamā laikposmā likumdošanas mehānisms mazinās savu uzkrītošo līdzību ar «satrakojušos printeri» [9], kas, izpaliekot zinātniski pamatotiem skaidrojumiem par grozījumu nepieciešamību, «ražo» vienu normatīvo aktu pēc otra. Šķiet, ka Kriminālprocesa likumā «iestrādāt» tādus vai citus jauninājumus, piemēram, 2020. gada 19. novembra grozījumus,  [10] kas līdzšinējo pierādījumu pārbaudes kārtību iztiesāšanā apvērsa pretēji tās būtībai un jēgai, kļūst daudz vieglāk, ja pat pamatprincipu līmenī konstatējami diametrāli pretēji viedokļi par procesuālo tiesību izmantošanas formu.

Lai nu kā – šobrīd krietni svarīgāk, distancējoties no nupat norādīto grozījumu pelnītas kritizēšanas, būtu sākt ar atbildi uz jautājumu – kādā formā savas procesuālās tiesības īsteno kriminālprocesā iesaistītās personas: sacīkstes vai objektīvās izmeklēšanas formā. Visi pēdējā laika grozījumi Kriminālprocesa likumā un pati tiesu prakse norāda nepārprotamu virzību uz objektīvās izmeklēšanas principa nostiprināšanu iztiesāšanā. Un, ja tā, laiks mest kaunu pie malas, un likuma «Par tiesu varu» tēviem ierādīt viņu vietu… Bet tas nozīmē, ka Kriminālprocesa likuma 18. pants tā arī būtu jānosauc – «Objektīvās izmeklēšanas princips kriminālprocesā» –, atstājot tā saturu pēc savas gaumes piepildīt pēdējā laika novatoriem.