Kriminālprocesuālais institūts – prokurora tiesības un pienākums atteikties no apsūdzības uzturēšanas – Latvijas kriminālprocesā nav uzskatāms par funkcionāli lietderīgu risinājumu pat tādos gadījumos, kad apsūdzība pilnīgi vai daļēji nav apstiprinājusies. Gluži vienkārši – praksē tamlīdzīgi gadījumi, kad prokurors atsakās no apsūdzības, dažādu praktisku un cilvēcisku apstākļu dēļ ir sastopami ārkārtīgi reti. Vēl citiem vārdiem – Kriminālprocesa likuma 459. panta un 460. panta procesuālais noregulējums faktiski uzskatāms par mirušām, piemērošanai nederīgām normām. Un tajās retajās reizēs, kad tamlīdzīga atteikšanās no apsūdzības patiesi notiek, lietu lielākoties apvij skandāli un aizdomas par notikušu korupciju. Tādējādi šīs normas mūsdienu kriminālprocesā uzskatāmas par absolūti deklaratīvām. Patiesībā tās ir arī pilnīgi neatbilstošas kontinentālās Eiropas kriminālprocesa koncepcijai, kas pamato prokurora procesuālo lomu tā dēvētajā «uzticības teorijā», kuras būtība izsakāma kā nosacīta sabiedrības pilnvara prokuroram, piešķirot tiesības savā vārdā celt apsūdzību pret likuma pārkāpējiem, tajā skaitā – lemjot par apsūdzības celšanas lietderīgumu vai obligātumu. Turklāt prokurors, nebūdams politiska figūra, nav arī jebkādi leģitimēts uzturēt apsūdzību sabiedrības interesēs kā vien ar tās izdoto stingri saistošo «pilnvaru», ar kuru ierobežo prokurora diskrēciju vai eventuālo pilnvaru hipertrofiju, strikti raugoties no pilnvardevēja «publisko interešu» prizmas. [1] Taču, nepastāvot tiešai demokrātiskās leģitimācijas saiknei, kas piesaistītu prokurora figūru valsts suverēnās varas nesēja – tautas – gribai, Latvijas gadījumā prokurora tiesības atteikties no apsūdzības uzturēšanas tomēr būtu vērtējama kā «uzticības teorijā» balstītā pilnvarojuma izlietošana ultra vires [2].

Kā jau minēts, mūsdienu kriminālprocesa apstākļos realitāte ir tāda, ka prokurori no apsūdzības uzturēšanas arī atteikties nemēdz, tādējādi šobrīd ir pienācis laiks atsvabināties no ilūzijas, ka Kriminālprocesa likuma 459. pants un 460. pants, kā arī 43. panta pirmās daļas 1. punkts būtu godprātības instruments valsts apsūdzētāja rokās nepamatotu vai nepierādītu apsūdzību gadījumos. Ievērojot to, ka prokuratūras sistēmā iedibināta plaša amatā augstāko prokuroru hierarhiskās kontroles ķēde, šādos gadījumos nav pat iespējamas nekādas «optimālas ekstravagances». Praksē bijušas neskaitāmas lietas, kur patiesi būtu bijis no apsūdzības jāatsakās, bet tas netika īstenots jau norādītās, bieži vien nesaprātīgās hierahiskās kontroles dēļ. Savukārt retajos zināmajos gadījumos šādu prokurora rīcību tūlītēji pavadījusi neglaimojoša korupcijas aizdomu ēna. Tādējādi ir cilvēcīgi saprotami, ka, vairoties no šādu nepamatotu aizdomu ēnas, godprātīgi prokurori ārkārtīgi retos gadījumos atsakās no apsūdzības uzturēšanas, turklāt pat tad, ja lietā tas būtu absolūti nepieciešami.

Tādējādi nav šaubu, ka Kriminālprocesa likumā patlaban nav reālas un praktiskas nepieciešamības pēc procesuālā institūta – prokurora atteikšanās no apsūdzības uzturēšanas. To ievērojot, no Kriminālprocesa likuma svītrojams tā 459. pants un 460. pants, kā arī 43. panta pirmās daļas 1. punkts.

Lai kā arī «grieztu» ausīs šāds rosinājums, jo tas tāpat būtiski pasliktinātu jau tā neapskaužamo apsūdzētā un tā aizstāvja situāciju kriminālprocesā pret apsūdzības uzturētāja hipertrofēto varu, tomēr šīs rubrikas turpinājumā mēģināsim rast balansējošus kriminālprocesuālā noregulējuma mehānismus, kas attiecas uz prokurora funkcijām, lai kriminālprocesā patiešām tiktu nodrošināta procesa dalībnieku procesuālo pilnvaru līdzvērtība, tādējādi vairojot patiesa sacīkstes procesa elementa klātbūtni.

Aizsteidzoties turpmākās publikācijās iecerētajam procesuālo risinājumu izklāstam pa priekšu, uzsverams, ka kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas izpratnē sabiedrības «uzticības teorija» var tapt pilnvērtīgi īstenota vienīgi tad, ja reāli tiek nodrošināta prokurora neatkarība savas pozīcijas sekmīgai pārstāvēšanai. Turklāt, vēlreiz atminoties hipertrofēto hierarhiskās kontroles nastu, jājautā, vai sava kabineta klusumā sēdošais amatā augstākais prokurors patiesi labāk zina to, kas faktiski norisinās tiesas sēdē un kas atrodams lietas materiālos? Risinājums uzturētās apsūdzības hipotētiskas nepamatotības novēršanai turklāt vērtējams kopsakarā ar lēmumu par lietas nodošanu tiesai un tā saturā atspoguļoto lietas faktisko un juridisko novērtējumu. Proti, līdzīgi kā Vācijā vai Francijā apsūdzības pamatotību visupirms vērtē tiesa tā dēvētajā ievadprocesā vēl pirms pamatprocesa, skrupulozi raugoties, vai ievēroti visi normatīvi definētie lēmuma par lietas nodošanu tiesai (apsūdzības raksta) pamatotībai. Latvijas gadījumā tas netiek īstenots, tādējādi degradējot klasiskā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa izpratni un tradīcijas. Vienlaikus šeit ir pilnīgi skaidrs, ka virzība uz cilvēcisku kriminālprocesu ir pakāpeniska norise, kas prasa apdomīgi līdzsvarot procesuālās funkcijas un tiesības.