Grāmatu sērija Leukothea. Konservatīvās domas bibliotēka ir papildināta ar vēl vienu īstu, tomēr vēl pienācīgi nenovērtētu pērli. Tā ir Frīdriha Augusta fon Hajeka darba The Road to Serfdom tulkojums latviešu valodā.

Tulkotājs izvēlējies kā nosaukumu norādīt Ceļš uz kalpību, tomēr, neraugoties uz lielisko tulkojumu, šo rindu autors attiecībā uz nosaukumu būtu bijis daudz skarbāks. Atbilstošāks šķiet vismaz Ceļš uz dzimtbūšanu, ja ne verdzību, lai arī kā 21. gadsimtā civilizētajos Rietumos šie vārdi nedisonētu ar demokrātijas un brīvības pakāpes nereti pārspīlēto pašnovērtējumu, kad skaudru realitāti aizstāj ar jābūtības ilūzijām.

Šis darbs, ja aizgūstam Nīčes vārdus par paša sarakstīto Zaratustru, patiesi ir «grāmata visiem un nevienam». Ekonomisti, juristi, politiķi droši vien vispirms būtu tie visi, kam noderētu Hajeka skaidrs un godīgs skats uz realitāti. Diemžēl jāsaka, ka šāda pieeja un skatījums visdrīzāk rezultēsies rezignācijā un pesimismā.

Savukārt neviens acīmredzot būtu tie, kas pat neuzdrīkstētos pieļaut iespēju demontēt «visu zemju un tautu» sociālistu vēl pērnā gadsimta gaitā uzcelto monstru – kārtību, kas pakāpeniski aizvien vairāk un vairāk kontrolē visas indivīda dzīves sfēras, cenšoties to padarīt vienīgi par ciparotu ierīci Leviatāna alūzijā, kas savā konsekvencē paģērētu pat mīļotajam cilvēkam pirkt «rozes uz nomaksu».

Kāds krievu opozicionārs, raksturojot totalitārismā personiskās brīvības korelāciju ar labklājību, minēja, ka no sākuma pazūd brīvība un tad – desas no veikala plauktiem. Hajeks uzskatīja, ka viss notiek pretēji. Ceļš uz kalpību (cienīsim tulkotāja darbu!) sākas ar labumu pārdalīšanu, ignorējot ekonomikas pamatlikumus, un tas pašsaprotami sekmē pašu pārdalītāju (homo dividens?) kāizredzēto šķiras veidošanos. Galu galā tas viss rezultējās nevis ar nevienlīdzību pārticībā, bet gan tieši pretēji – ar vienlīdzību nabadzībā.

Savā pēdējā darbā (angļu val.  The Fatal Conceit: The Errors of Socialism) pirms aiziešanas no dzīves Hajeks to nodēvēja par sociālisma liktenīgo iedomību un kļūdu, ar to nebūt nedomādams vienīgi pa skuju taku aizejošo Padomju Savienību… Sociālistiski domājošu un tādēļ pilnīgi bezatbildīgu politikāņu ārprātīgā vīzija par privātīpašuma izbeigšanos 2030. gadā ir ne tikai baisma antiutopija, kas lēni un nepielūdzami tuvojas kā Larsa fon Trīra planēta Melanholija, bet arī visnotaļ loģisks un ne mazāk traģisks šīs liktenīgās kļūdas rezultāts.

Ne velti Rodžers Skrūtons grāmatas autoru savulaik pamatoti nodēvēja par «konservatīvo kustības intelektuālo varoni». Tam patiešām ir grūti nepiekrist. Un tādēļ šai grāmatai jāatrodas atbilstošā vietā – konservatīvās domas bibliotēkas plauktā.

Zīmīga ir arī cita sakritība. Grāmata Ceļš uz kalpību tika pabeigta un pirmo reizi publicēta Routledge Press izdevniecībā Londonā Otrā pasaules kara beigās (1944. gada martā), kad jau vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka nacistiskā Vācija tiks sakauta, tajā skaitā ar cita totalitāri komunistiska režīma rokām, un veidosies Jaunā pasaules kārtība. Savukārt grāmatas tulkojums latviešu valodā tapa, neliekuļosim, trešā pasaules kara sākumā (laikā?), kas acīmredzot arī būtiski ietekmēs visai tuvas nākotnes ģeopolitisko spēku ietekmes sfēras un valstu ekonomiskos modeļus.

Jādomā, ka nav strīda, ka divus gadus ilgusī pandēmija un anormālās finanšu līdzekļu aizņemšanās dzīres kalpībā jau ir iedzinušas vairākas nodokļu maksātāju paaudzes. Saprotams, ka karš pret totalitārās kaimiņvalsts tīkojumiem, tātad arī par mūsu valstiskās neatkarības saglabāšanu, kopīgā demokrātisko valstu koalīcijā jau tagad nav un arī nebūs par brīvu… Un tas liek mums jau šodien, protams, ne mirkli nešauboties par uzvaru, tomēr uzdot to pašu jautājumu, ko savā grāmatā izvirzīja Hajeks: bet ko tālāk?

Līdzīgi kā Ceļā uz kalpību tādi apzīmējumi un jēdzieni kā «fašisms», «nacisms», «staļinisms», «sociālisms», «komunisms», «totalitārisms», «kapitālisms», «liberālisms», «konservatīvisms», «progresīvisms» šobrīd pelnīti un nepelnīti burtiski ņirb sociālajos tīklos, reflektējot pēdējo gadu pasaules notikumu hroniku. Taču pavisam reti kāds atgādina tās it kā vienkāršās patiesības, par kurām runāja ekonomists Hajeks jau minētajā darbā (angļu val. The Fatal Conceit: The Errors of Socialism), proti, «izņemot produktu sadali ar tirgus konkurences palīdzību, mēs nezinām nekādu citu veidu, kā informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem jāvirza savas pūles, lai viņa ieguldījums kopīgā produkta radīšanā būtu maksimāls». Jācer, ka arī šī grāmata papildinās sēriju Leukothea. Konservatīvās domas bibliotēka.

Objektivitātes labad jāatzīst, ka nav jau gluži tā, ka nebija neviena, kas censtos Hajeka ekonomiskos (bet līdz ar to arī politiskos) uzskatus realizēt dzīvē. 1945. gadā Vinstons Čērčils grāmatas idejas izmantoja savā priekšvēlēšanu kampaņā. Viņš norādīja, ka sociālistiskā sistēma Lielbritānijā novedīs pie «jaunas gestapo formas» izveidošanas. Lielbritānijā Konservatīvo partija Hajeka grāmatas nodrukāšanai piešķīra pusotru tonnu papīra, tomēr tas maz ko līdzēja, jo vēlēšanās uzvarēja sociāldemokrātiskā Leiboristu partija.

Savukārt 80. gados pēc vilšanās ekonomista Džona Keinsa ekonomikas teorijā Hajeka (pareizāk, austriešu ekonomiskās skolas un klasiskā liberālisma) idejas ietekmēja gan Mārgaretas Tečeres, gan arī Ronalda Reigana politiku. Tomēr jāatzīst, ka tā bija visnotaļ blāva atblāzma no nepieciešamās sociāli politiskās konstrukcijas demontāžas, ko paģērēja Hajeka redzējums uz lietas būtību.

Neizbrīna, ka Hajeka uzskatu kritikā kā arguments nereti tiek minēta Zviedrija. Piemēram, ekonomists Gordons Taloks atgādināja, ka Zviedrijā valsts kontrolē 63% iekšzemes kopprodukta, tomēr politiskās brīvības tā arī esot palikušas neaizskartas.

Arguments, protams, ir spēcīgs. Jautājums vienīgi ir, vai viņš runāja par tām pašām politiskajām brīvībām, ko bija domājis Hajeks. Atbilde uz šo jautājumu arī ir atrodama grāmatā Ceļš uz kalpību.

Lai zviedri piedod šo rindu autoram, tomēr viņu vienlīdzību relatīvajā pārticībā atšķirībā no austrumeiropiešu vienlīdzības nabadzībā nosaka tieši globālās ekonomikas centralizētas plānošanas faktors, nevis kādas pārdabiskas šai nācijai piemītošas kvalitātes, ko ļoti precīzi cita starpā arī aprakstīja Hajeks.

Citiem vārdiem sakot, šī pārticība zināmā mērā ir nodrošināta ar pastāvošajā pasaules kārtībā iedalīto vietu, proti, savā ziņā uz citu nabadzības rēķina. Turklāt nenovērtēsim par zemu jau minēto Čērčila izteikumu par «jaunajām gestapo formām», kas nebūt nenozīmē asociāciju vienīgi ar nagu nomaukšanas kambariem. Vai mūsdienu «domu policija» īstenībā nav tā, kas nenogurstoši rūpējas, lai sociālistiskais un arī agresīvi radikālie viedokļu naratīvi kā vienīgais pareizais viedoklis netiktu apšaubīts? Ko vien vērta ir pārspīlētā tīksmināšanās par Grētas Tūnbergas «varoņdarbiem» vai mēģinājumi ierādīt vīriešiem «viņu vietu».

Tādēļ, iespējams, būtu vēlreiz jāpaskaidro, jau minētajā Hajeka pēdējā darbā  sastopamajiem vārdiem sakot, ka brīvība kā politisks institūts radās nevisno «cilvēku tieksmes pēc brīvības, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru», ar to vispirms saprotot privātīpašumu.

Turklāt garajā evolūcijas ceļā cilvēki ne tikai intuitīvi konstatējuši, bet pat empīriski pārliecinājušies, ka šis individuālās dzīves norobežošanas mērķis, dabiskas konkurences ceļā iegūstot arī tam nepieciešamo materiālo nodrošinājumu (nav svarīgi, vai to dēvēt par pārticību vai bagātību), vienlaikus ar pienācīgu jeb efektīvu tā aizsardzību ir sasniedzams, vienīgi sekojot zināmām morālām praksēm. Hajeks aprakstīja arī cilvēku attieksmi pret šādām praksēm, proti, nereti izjusto naidu, jo racionāli apjēgt to nozīmīgumu viņi parasti nevar, līdzīgi kā nav iespējams pierādīt to vērtīgumu.

Lasiet un pārlasiet šo Hajeka darbu! Izbaudiet to!

Grāmatas «Ceļš uz kalpību» svinīga atvēršana notiks 2022. gada 1. jūlijā. Grāmata no 2022. gada 1. jūlija ir pieejama ZAB «Rusanovs & Partneri» (rakstot uz e-pasta adresi info@rusanovs.lv vai zvanot 67273267). Grāmatas cena – 18 eur.