Daudzkārt dzirdētie ievērojamā vācu tiesību zinātnieka Klausa Roksina (Claus Roxin, dz. 1931) vārdi, ka «kriminālprocesuālās tiesības [esot] valsts konstitūcijas seismogrāfs» [1], atspoguļo labi zināmo triviālo patiesību par sevišķo saikni, kāda pastāv starp konstitucionālo iekārtu un kriminālprocesuālo noregulējumu.

Tādēļ jābūtības izteiksmē teoretizēt par likumdevējvaras, tiesu un izpildu varas harmoniski funkcionālu līdzāsesību, raugoties sekmēt mērenību valsts varas realizēšanā, [2] bez šaubām, ir visnotaļ pamatoti «Advokāta lomas tiesas procesu efektivizācijā» temata ietvaros.

Vienlaicīgi ir skaidrs, ka procesuālo ideāltipu modelēšana nevar sniegt tūlītējus risinājumus šobrīd reāli samilzušajām problēmām, jo tā var vienīgi deskriptīvā manierē izveidot kādā nenoteiktā nākotnes brīdī realizējamu konceptu. [3]

Domājams, ka šobrīd mūsdienu Latvijas kriminālprocesa problēma ir daudzu praktiķu (it īpaši no valsts apsūdzības gala) un likumdevēja tieksme –

a)            ietiepīgi un stagnējoši idealizēt kriminālprocesuālo noregulējumu un tā piemērošanas praksi tajos segmentos, kas korelē ar konstitucionālajām paradigmām;

b)           par sistēmisku kļuvušo procesuālās kārtības aritmiju aroganti cenšoties risināt ar voluntāriem grozījumiem likumā, vienlaikus visu atbildību par negludumiem noveļot galvenokārt uz advokātu «neprasmi» godprātīgi piemērot esošo regulējumu vai «ielasīt» nepieciešamo saturu kārtējos Kriminālprocesa likuma grozījumos.

Diemžēl to kā pārmetumu aizstāvjiem pēdējā laika atklāti iztiesāšanas gaitā pat izsaka atsevišķi tiesneši. [4]

Taču, vēlreiz atminoties trāpīgo analoģiju par kriminālprocesuālā noregulējuma spēju fiksēt valsts konstitūcijas seismisko stabilitāti, šīs tēzes pārnese no konstitucionālās plaknes uz procesuālo normu piemērošanu pie mums diemžēl prasa atzīt, ka objektīvi praksē no konstitucionālajām vērtībām attālināts kriminālprocess Latvijā jau ir sasniedzis savu kritisko punktu, lai arī ko piedāvātu «paciest» likuma papīra versija.

Un par visuzskatāmākajām indikācijām tam šajā ziņā kalpo vismaz divi elementi:

a)   diskutablie pēdējo gadu Kriminālprocesa likuma grozījumi

un

b)   Satversmes tiesas redzeslokā jau nonākušie šī likuma normu iespējamie konstitucionalitātes defekti.

Teorētiskā konstrukcija par valsts varas dalīšanu uzskatāma par vienu no mūsdienu Rietumu civilizācijas būtiskākajām koncepcijām, kuru līdzvērtīgās proporcijās caurstrāvo gan juridiski, gan politiski, gan filozofiskā plaknē risināmi apsvērumi. [5]

Un te savukārt nedrīkstētu atstāt bez ievērības to, ka kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā rodamais procesuālo pamatfunkciju dalījums principiāli ir atvasināms tieši no varas dalīšanas teorijas.

Tas ir būtiski, ievērojot šobrīd Latvijā dominējošo relatīvo valsts varas dalīšanas modeli jeb nepārprotamo viena valsts varas atzara dominanti pār citiem, varas triādē valdošo pozīciju de facto atvēlot Saeimai, kas tieši un netieši būtiski ietekmē arī akcentus par Satversmē nostiprināto garantiju ietveršanu kriminālprocesuālajā noregulējumā.

Savukārt tas secīgi laika gaitā ir novedis pie nepārprotamas prokuratūras funkcijas kriminālprocesā hipertrofijas, vienlaicīgi samazinot pret to izvirzāmās prasības.

Un šeit nedrīkst aizmirst, ka pat no mūsdienu kriminālprocesa vērtību redzes leņķa raugoties, kriminālvajāšanas funkcijai tradicionāli tomēr piemīt izpildvaras raksturs. [6]

Kļūdaini ir arī prezumēt, ka prokurors kā valsts apsūdzības uzturētājs ir spējīgs vienmēr nekļūdīgi un turklāt vienlaicīgi aizstāvēt gan valsts, gan sabiedrības, gan indivīda aizskartās intereses kriminālprocesuālajās attiecībās.

Šīs maldīgās prezumpcijas ilgstošā normatīvā un praktiskā atzīšana pēdējos gados ir arī manifestējusies Kriminālprocesa likuma grozījumos, otršķirīgu lomu sākot piedēvēt pat institucionālas tiesas līdz šim atzītajām funkcijām.

Savukārt apstāklis, ka advokātu darbību Satversme regulē drīzāk intuitīvi vai pat sekundāri, ir pakāpeniski arī sašķobījis likumdevēja skatījumu par advokatūras lomu kriminālprocesā, faktiski prezumējot, ka advokāta vienīgā funkcija ir būt par sava klienta alter ego.

Taču advokatūra faktiski ir vai vismaz tai ir jābūt vidutājam triādē, proti, starp indivīdu, sabiedrību un valsti, iemiesojot apziņu par nepieciešamību līdzsvarot sabiedrības intereses ar valsts interesēm un apsūdzētā interesēm un tiesībām publiski tiesiskajās kriminālprocesuālajās attiecībās.

Šīs koncepcijas faktiskās īstenojamības iespējas gan krietni vien mazina likumdevēja izvēles, kas kaut vai piemēram, kā minēts, iepriekš ietērptas 2020. gada 11. jūnija [7] un 2020. gada 19. novembra [8] Kriminālprocesa likuma grozījumos, cita starpā fundamentāli mainot iztiesāšanas kārtību un turpinot virzību uz likumdevēja leģitimētu atsacīšanos no nevainīguma prezumpcijas, to aizstājot ar prezumētu uzticību pirmstiesas kriminālprocesa gala rezultāta neapšaubāmībai. [9]

Šo grozījumu rezultātā ievērojami tika modificēta arī tiesas debašu nozīme un būtība kriminālprocesā, ignorējot vēsturiski attīstīto nostādni, ka procesa dalībnieki savus secinājumus var motivēt vienīgi ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītiem pierādījumiem.

Šo grozījumu rezultātā gan tika piemirsts izstrādāt kaut vienu funkcionālu un derīgu, aizstāvībai izmantojamu procesuālu instrumentu, lai novērstu pirmstiesas kriminālprocesā parasti visnotaļ neidentificējamos apstākļos un veidā iegūto liecību izmantošanu tiesas debašu un sprieduma pamatošanai pat tad, ja šis liecinieks, būdams nopratināts tiesas sēdē, visdažādāko iemeslu dēļ ir daļēji vai pilnībā atteicies no savām iepriekš sniegtajām liecībām. [10]

Pilnīgi ignorējot tiesas izmeklēšanas būtību un pierādījumu pārbaudes procesuālo nozīmi, likumdevējs kriminālvajāšanas (apsūdzības) funkcijas realizētājam (un secīgi arī tiesai) šobrīd ir piešķīris plašas pilnvaras izraudzīties apsūdzības pozīciju pamatojošu liecību asorti gan no pirmstiesas kriminālprocesā, gan iztiesāšanā liecinātā.

Tādējādi likumdevējs leģitimēja tūlītējas ticamības piešķiršanu pirmstiesas kriminālprocesā nostiprinātajām liecībām, to attaisnojot ar prātulu, lai arī kas ar to ticis domāts, ka «[v]isi ir aizmirsuši, ka tas tiesas process bija vajadzīgs, kad, ē, apsūdzētajam, advokātam iepriekš nebija pieejami lietas materiāli. Tātad viņam bija jāiet uz tiesu iepazīties. Bet šobrīd visi lietas materiāli viņam tiek izsniegti pilnā kopijā. Visas liecības, kas ir iegūtas, viņam tiek izsniegtas. Viņi jau var sagatavoties līdz tiesai. Tātad mums ir liecības, kuras persona ir sniegusi līdz tiesai, un mēs šīs liecības neizmantojam, mēs formāli aicinām cilvēku un tad mēģinām, lai viņš atceras un vēlreiz visu atkārto. Ja viņš kaut ko aizmirst, mēs ņemam un to visu lasām. Nu, tas ir arī atkal tikai ārējā forma, izpausme, bet pēc satura tam pilnīgi nav nekādas nozīmes. Jo liecinieka liecības, kuras tiek iegūtas pirmstiesas izmeklēšanā, liecinieks par to nes kriminālatbildību. Par nepatiesu liecību sniegšanu» [11]. Zīmīga ir arī atziņa, ka tiesas process kā tāds iepriekš bijis vajadzīgs tikai tamdēļ, ka aizstāvībai neesot bijuši pieejami lietas materiāli.

Pat vērotājam no malas tāda tendence ļauj apjaust, ka tamlīdzīgu grozījumu idejiskais vēstījums ir bijis viens – centieni izgrozīt Kriminālprocesa likumu, kas vērsti uz kriminālvajāšanas (apsūdzības) funkcijas, proti, izpildvaras realizētāju darba vēl drastiskāku vienkāršošanu, kas realitātē rada arvien jaunus ierobežojumus kvalitatīvas aizstāvības nodrošināšanai.

Turklāt izskatās, ka šī tendence vienīgi attīstīsies, kuluāros kā «svaigu risinājumu» jau apsverot jaunu «ideju», proti, kā masveidā panākt lietu iztiesāšanu rakstveida procesā. [12] Atgādināšu, ka šobrīd saskaņā ar ārpus Kriminālprocesa likuma atrodamā un arvien spēkā esošā speciālā regulējuma par Covid-19 izplatības pārvaldību apsūdzētajam jau jāpapūlas pamatot, kādēļ viņa ieskatā lieta būtu iztiesājama mutvārdu, nevis rakstveida procesā. [13]

Jāatzīmē, ka šādas idejas «virmo», neraugoties uz to, ka savu viedokli par šo normu saturu gluži nesen izteica pat Senāts, vispirms uzsverot – no Kriminālprocesa likuma 15. pantā nostiprināto procesuālo pamatprincipu satura – taisnīgas tiesas – ir atvasināma vispārēja apsūdzētā garantija – tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. [14] Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Senāts uzsvēra – pamatojums nepieciešams rakstveida procesam kā izņēmumam no pamatprincipa, nevis pamatprincipa ievērošanai jeb lietas izskatīšanai mutvārdu procesā.

Tādējādi, pastāvot ārkārtējai situācijai un apstākļiem, kas saistīti ar minētā Covid-19 likuma mērķi, pagaidām jebkuram izņēmumam no mutvārdu procesa vēl joprojām jābūt pamatotam, piemēram, ar nepieciešamību nepakļaut lietas dalībnieku vai tiesas veselību apdraudējuma riskam, turklāt – ņemot vērā alternatīvus lietas izskatīšanas veidus, kā, piemēram, videokonferenci, nevis izmantojot cita veida ieganstus rakstveida procesam. [15]

Vienlaicīgi minēto pēdējo fundamentālo grozījumu izstrādes laikā likumdevēja redzeslokā nenonāca aktuālais jautājums, vai patiesā problēma meklējama iztiesāšanas gausumu raisošajā pierādījumu pārbaudes kārtībā, nevis, piemēram, prokuroram nosakāma pienākuma neesībā krietni vēl iepriekš analizēt pierādījumus, ar kuriem pamatota apsūdzība un apgalvojums par personas vainu.

Pierādījumu uzskaitījums, kas patlaban tiek nodrošināts lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, visnotaļ attāli vairs līdzinās kontinentālās Eiropas kriminālprocesā sastopamajam apsūdzības raksta institūtam, kurā nedrīkst izpalikt pierādījumu un noziedzīgā nodarījuma faktu analīze. Vai arī – iespējams, šīs sistēmiskās gausuma problēmas ļautu risināt, piemēram, strikti terminēta kriminālvajāšanas stadija, kurai šodien ir gluži vienkārši «bezizmēra lielums».

Tādējādi visi pēdējā laika grozījumi Kriminālprocesa likumā un praktiskā realitāte iztiesāšanā nepārprotami ir vērsta uz skaidri saskatāmu konstitucionālo un vienlaikus kriminālprocesuālo paradigmu maiņu.

Proti, tikusi sagrozīta tiesas kā neapstrīdamas un absolūti galvenās kriminālprocesa stadijas paradigma, tās vietā nākot ne-tiesas institūciju veiktajam pirmstiesas kriminālprocesam-kriminālvajāšanai.

Savukārt ne-tiesas iestāde – prokuratūra –, faktiski daļēji pārņemot tiesas funkcijas, tās vietā sākot iegūt un nostiprināt līdz šim vienīgi kontradiktoriskā iztiesāšanas procedūrā pārbaudāmus un tāpēc tā arī dēvētos «tiesas pierādījumus», no sākotnēji pirmstiesas procesa saimnieces (saskaņā ar kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu) nu jau būtībā ir pārtapusi par visa Latvijas mūsdienu kriminālprocesuālā modeļa saimnieci, cenšoties tiesai piedēvēt gluži vai sekundāru kontroles palīgfunkciju, kuras uzdevums vairs ir vienīgi akceptēt (leģitimizēt) vai noraidīt iepriekš pirmstiesas procesā iegūto rezultātu.

Citiem vārdiem, tas nozīmē tiesas pārtapšanu par tādu kā savdabību pirmstiesas kriminālprocesa apelācijas kvaziinstanci. Turklāt, vēlreiz jāatgādina, – pat bez iepriekš pašas prokuratūras sagatavotas un izvērtēšanai iesniegtas savas pierādījumu analīzes, proti, apsūdzības raksta tā klasiskajā nozīmē.

Konstitucionāls kriminālprocess acīmredzami nav pašsaprotamība, tādējādi, pārfrāzējot slaveno izteikumu, ka, ja demokrātiju bija iespējams iznīcināt «[..] Kanta, Bēthovena un Gētes Vācijā, tas ir iespējams visur» [16], arī kriminālprocesuālās garantijas ir pietiekami trausla vērtība, kuru iznīcināšana var notikt šķietami demokrātisku lozungu aizsegā vai pat demokrātijas ietvaros.

Tādējādi gluži pamatoti ir vaicāt, vai šobrīd esam gatavi riskēt, ka izpildu varas rokās pamazām tiek koncentrēts viss kriminālprocesu veicošo un virzošo funkciju loks, minimizējot tiesiskuma garantiju apjomu, kāds konstitucionālā kriminālprocesā tiek piešķirts ne tikai indivīdam, bet arī visai sabiedrībai.

Protams, runājot par advokatūras lomu tiesu sistēmas efektīvā funkcionēšanā, nebūtu pamata kritizēt vienīgi neizbēgamo cilvēciskā faktora (proti, atsevišķu īpaši aktīvu reformatoru lomas) klātesamību, kas radījusi konstitucionālo paradigmu satricinājumu, bet gan racionāli pievērsties sistēmiskai kriminālprocesuālo normu revīzijai, kas ļautu novērst procesuālo funkciju disbalansu un indivīda interešu pārstāvību un aizstāvību nepadarīt par procesuālu farsu, kurā tiek caurskatīti pēc būtības jau prejudiciālu nozīmi ieguvuši pirmstiesas kriminālprocesa rezultāti.

Šī atruna gluži vienkārši ir nepieciešama, jo nule kā paustais izklāsts nedos cerētos augļus, ja arī paši advokāti neko nedarīs lietas labā – neiebildīs, nepublicēsies utt., tajā skaitā, ja paši nevairīsies no tīšiem un neattaisnotiem tiesas procesa vilcināšanas mēģinājumiem vai ar savu personīgo attieksmi nereti turpinās visdažādākajās formās diskreditēt aizstāvības, respektīvi, advokatūras institūtu.

Un gluži iespējams, ka tad, kad arī mums pašiem viss būs daudzmaz kārtībā, likumdevējs uz mūsu rosinājumiem arī paraudzītos citādi.

Katrā ziņā – vienmēr ir jāatceras, ka ar «mums notiek precīzi tas, ko mēs atļaujam.»