Dažas pārdomas par kalendāro psihozi

Savāds šķiet šis laiks, kad vienu satraucošu notikumu, kas vēl īsti nav paguvis iegult sabiedrības domās, drīz nomaina jau nākamais, strauji tukšojot empātijas un laikam gan arī cilvēcības rezervuārus, kuros rādās esam atlicis gaužām maz gara jaudas uzturēt sevī dzīvu iejūtību un spēju nenogurstoši koncentrēties uz ģeopolitisko norišu būtiskumu. Vienlaikus Putina īstenotā kara liesmu atblāzma Eiropā ļauj daudz spilgtāk saskatīt sabiedrības morālā duālisma aprises – jau iztālēm dzirdama propagandiskos vēstījumus nesošo Apokalipses jātnieku pakavu duna, taču netverami liels kļuvis avju drānās tērpto vilku pūlis, kas patvēries likuma šķietamās bezspēcības pavēnī, nekautrīgi pārbauda sabiedrības toleranci, bārstot naidpilnus izteikumus un greznojoties ar agresoru atbalstošu atribūtiku. Taču atbilde uz jautājumu, kāpēc vairums apmierinās vien ar laisku, nosodījuma pilna skata raidīšanu pret brutāli ciniskajiem «Russkij Mir» agresijas kulta adeptiem, nav meklējama pārāk tālu. Taisnību sakot, tas drīzāk izskaidrojams ar kaunu par kolektīvo neizdarību un tā saucamās pašaizsargājošās demokrātijas acīmredzamo nevarīgumu, kas kā piemirsts bumerangs pēc nule kā pieredzētajiem kalendāra nemieriem [1] atkal pāršķēlis gaisu, atgādinot, ka daži rēķini ar pagātni pagaidām vēl nav noslēgti.

Zināmā eksaltētības pakāpē tika apgalvots, ka šogad 9. maijs būšot citāds, sak’, visas Latvijas sabiedrības uzmanība tikšot pienācīgi vērsta uz Krievijas Federācijas uzsāktās militārās agresijas neprātu Ukrainas teritorijā, mudinot paust solidaritāti ar ukraiņu tautu cīņā par tās neatkarības aizsargāšanu un teritoriālo nedalāmību pret asinskārā rašisma [2] kulta tumsonīgajām ordām. [3]

Iespējams, daži pat uzdrīkstējās dot vaļu cerībai, ka kara brutalitāte un indīgā dvaša tepat blakus būs mudinājusi attapties daļai līdzcilvēku, liekot atturēties no Padomju režīma un tā nestā posta slavinošu pieminekļu apmeklēšanas un ziedu novietošanas to pakājēs. Taču tā vietā atkal noraudzījāmies uz visai derdzīgu makabru [4], kurā izpildvaras novārdzinātā čaula, neraugoties uz iepriekš noteikto liegumu 9. maijā pieļaut publisku izklaides un svētku pasākumu rīkošanu, vēl pastiepa palīdzīgu roku agresoru godinošu karogu plivinātājiem izkārtot ziedus, tādējādi it kā novēršot konfrontācijas riskus «[..] starp prokremliski noskaņotām personām un sabiedrības pārstāvjiem, kas nosoda Krievijas agresiju pret Ukrainu» [5] un «[..] nodrošinot vienmērīgu plūsmu un nepieļaujot drūzmēšanos» [6].

Neraugoties uz uzsāktajiem administratīvā pārkāpuma procesiem par militāras agresijas un kara noziegumu slavinošas simbolikas izmantošanu un pat atsevišķiem kriminālprocesiem par, piemēram, mēģinājumu iekost pašvaldības policijas amatpersonai, [7] jau dienu vēlāk tas nebija izrādījies nekāds šķērslis sarīkot daudz vērienīgāku ļembastu, nevairoties padomiskas mūzikas pavadījumā slavināt Krievijas izrīcību un atklātā fanātismā kultivēt agresora propagandas murgus. [8] Lai gan izskanēja apgalvojumi, ka psihotisko uzplaiksnījumu laikā dzirdamie vārdi, ka, piemēram, «Bučā nogalināja paši ukraiņi» [9] esot vienīgi «tāds attieksmes jautājums» [10], cita šo maniakālo psihozi vērojošā sabiedrības daļa uzdeva pavisam loģisku jautājumu. Proti, kāpēc vairāk nekā trīs desmitgades valsts varas pavēnī ticis pieļauts, ka piektā kolonna ideoloģisko melu, dezinformācijas un puspatiesību vatē ievīstījusi prāvu Latvijas sabiedrības daļu, kas patlaban – brīdī, kad vairs nav pieļaujama izvairīga nostāja par Ukrainā notiekošajām šausmām, – zaudējusi sasaisti ar realitāti un bouffée délirante [11] uzliesmojuma bezprātā piebalso Putina Krievijas sirdzīgajiem sektantisma kanoniem.

Un visbriesmīgākais ir tas, ka šeit vairs nedarbojas nekādi racionāli argumenti, gluži neviļus liekot sniegties pēc psihiatrijas rokasgrāmatas. Ne velti psihiatri saka, ka grūtāk esot ārstēt autoritāri reliģiozu sektu adeptus kombinācijā ar akūtu psihozi. Kāpēc? Tādēļ, ka medikamentoza terapija ir jāsavieno ar ilgstošiem un sarežģītiem pacientu pārprogrammēšanas pasākumiem. Citiem vārdiem sakot, klīniskā aina ir visnotaļ smaga, bet ārstēšanas kursa ilgums – neprognozējams. Skaidrs, ka autori neuzdrīkstas, paši būdami demokrātijas piekritēji, piedāvāt medikamentozus risinājumus, ar to līdzinoties PSRS piekoptās represīvās psihiatrijas apoloģētiem, taču, kas attiecas uz stingros juridiskos ietvaros veicamas pārprogrammēšanas pasākumiem, droši vien varētu izteikties pietiekami kompetenti.

Daži autori visnotaļ pamatoti raksta, ka Krievija kopš sākta laika esot teokrātiska valsts vai nu atklātā, vai latentā formā, turklāt arī padomju periods, pasludinot komunismu par vienīgo valsts reliģiju, nebija nekāds izņēmums. [12] Patlaban par apliecinājumu Kremļa ticībai kalpo autoritāru simbolismu lietojums un rašisma murgaino perifrāžu [13] skandēšana, savā ekstrēmismā sitot pušu pat tādus fanātiskos strāvojumus, par kuriem Rietumu pasaule pēdējos 70 gadus tika sacījusi – «nekad vairs!». Tādā valstī kā Krievija maldi un acīmredzamu faktu noliegums vairs nav tikai derdzīga valsts represiju mehānisma parazitēšana uz patiesības rēķina. Patlaban meli ir Kremļa propagandas instruments hermētiskas, alternatīvas realitātes radīšanai. [14] Taču paternālistiskā [15] Krievijas politiskā kultūra, radot galvenā soģa, nācijas tēva un paškanonizēta sektas līdera tēlu, kas, notraucis putekļus no apskretušās imperiālisma ābeces un izveidojis hipnotiskus de facto kara cenzūras un propagandas bravūras apstākļus, piemirsusi, ka tās nacionālā identitāte balstās degradētā sakralitātē [16] un galīgi satrunējušā centrālajā elementā. Proti, tā ir nevis valsts, kas «uzvarējusi fašismu» [17], bet gan, piekrītot Alberta Einšteina savulaik rakstītajam, [18] kolektīva psihoze vardarbīgu tieksmju attaisnošanai un piemērotu apstākļu radīšanai šo tieksmju izlādei.

Psihoze, ko raksturo murgu un halucināciju klātbūtne, kas ietekmē cilvēka uztveri, domāšanu, emocijas un uzvedību, [19] šķiet, visprecīzāk raksturo tos notikumus, kas 9. un 10. maijā bija vērojami totalitārisma monumenta pakājē Pārdaugavā vai kas daudz nežēlīgākās vārdformās manifestējas sociālajos tīklos, solot iznīdēt «Latvijas nacistus» vai mudinot atcerēties, ka, lūk, «tieši padomju karavīri šeit [domāts – Latvijā] visu uzcēluši, radījuši». Var jau, protams, apgalvot, ka demokrātiju atbalstošam cilvēkam neklātos savu prātu pakļaut tamlīdzīgai drazai, taču jāatceras vēl kas. Proti, lai gan vienas sabiedrības ietvaros līdzās eksistēt var dažādi pasaules uzskati un vērtību sistēmas, tik un tā ir «[..] nepieciešami vienojoši, vispāratzīti un konsolidējoši pamatpriekšstati, uz kuriem varētu balstīties tiesības un visa sabiedriskā dzīve tautas, valsts vai sabiedrības ietvaros. Jo lielāks plurālisms, jo vairāk nepieciešama dažādo uzskatu savstarpēja tolerance un vienošanās par vispāratzītām vērtībām, kuru neievērošana izslēdz tolerantu attieksmi» [20]. Un šeit vienošanās ir tāda, ka Putina Krievijas ideoloģiskie murgojumi [21] neveido vērtību sistēmu, kas varētu pastāvēt vienlaikus ar demokrātiju. Turklāt klīniskais algoritms, vērtējot «ilgstošas murgu idejas, kas ir kultūras normām neatbilstošas, ar neparastu un pilnīgi neiespējamu saturu» [22], ir visnotaļ nesaudzīgs, apgalvojot, ka šādi akūti simptomi var liecināt pat par šizofrēniskiem traucējumiem… Galu galā, proklemiskās kliķes «[..] gangsteru morāle vienmēr būs neizsīkstošs atriebības, sakāves un resentimenta triumfs» [23], kam nav nekā kopīga ar secinājumu, ka demokrātiskas valsts uzdevums ir aizsargāt tās demokrātisko kārtību pret atsevišķu personu, grupu vai organizāciju darbību, kuras izmanto terorismu vai vardarbību vai atsakās atteikties no terorisma vai vardarbības, kas vērsta uz attiecīgās valsts demokrātiskās kārtības graušanu vai arī tādas iekārtas graušanu citā valstī. [24]

Lai gan klīniskās diagnozes noteikšana šādu imperiālisko ambīciju paudējiem un agresora slavināšanas mānijā [25] iestigušajiem drīzāk ietilpst psihiatrijā praktizējošu speciālistu kompetencē, tamlīdzīgas izrīcības juridiskā «diagnoze» varētu vairot skaidrību par to, kur novelkama varnešu nelokāmības un konsekvences robeža. Līdz šim gan mēģinājumi konstruktīvi pievērsties juridiskās atbildības noteikšanai par tamlīdzīgas asinskāres atbalstīšanu bijuši visai juceklīgi. Tā, piemēram, Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā noteiktā administratīvā atbildība piemērojama par «[..] militārās agresijas un kara noziegumu slavinošu simbolu izmantošanu publiskā vietā, izņemot gadījumus, kad nav mērķa šos noziegumus attaisnot vai slavināt». Savukārt jautājums par kriminālatbildības piemērošanu jeb, runājot tiešiem vārdiem, nepārprotamas nostājas paušanu par to, kā demokrātiskās valstīs būtu jāattiecas pret jebkuru vardarbības izpaudumu vai tā slavināšanu, izrādījies krietni neērtāks. Viens no autoriem jau iepriekš bija pievērsies agresora slavināšanas kriminālas nesodīšanas atrunu fenomenoloģijai, [26] taču remdenā valstiskā reakcija uz 9. maija norišu atbalsīm atsauca atmiņā Satversmes tiesas vēl pirms 20 gadiem pausto tēzi, ka «[..] sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē individuāli, jo [..] bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un tās rezultāts var izrādīties «samtaina» totalitāra režīma atjaunošana» [27]. Un šeit retoriski jāvaicā, vai nav tā, ka Krimināllikuma 74.¹ pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sodīšanas mehānisms padarīts par ko līdzīgu mirušai normai, tā vietā izraugoties daudz maigāku, Satversmes tiesas vārdiem izsakoties, «samtaināku» atbildības veidu.

Nav šaubu, ka Krimināllikuma 74.¹ panta mērķis ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu no cilvēkiem, kas savos ētiskajos un morāliskajos spriedumos nenosoda apspiešanas un represiju mašinēriju, bet pauž atbalstu fašistiskiem postulātiem, kas gan nav nekas cits kā attaisnojums «brīvības nāvei, vardarbības kundzībai un prāta paverdzināšanai» [28]. Diez vai tamlīdzīgu uzskatu kultivācija būtu iespēja bez mērķtiecīgas un ilgstošas apziņu traumējošas propagandas, tāpēc būtisks ir  Vācijas Federālās Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gintera Hirša savulaik rakstītais, ka ikviena tiesību norma ir jāuzlūko kontekstā ar sociālajām norisēm un sabiedriski politiskajiem priekšstatiem, uz ko šī norma iedarbojas. [29] Šai aspektā uzmanību saistīja Krimināllikuma 74.¹ pantā konkrēti paredzētā soda sankcija, proti – probācijas uzraudzības soda piemērošana –, kas, autoru vērtējumā, no tiesību normu piemērotāju puses ticis nepamatoti piemirsts.

Jāatgādina, ka noziedzības seku risināšana paredz dažādas pieejas, no kurām par visai modernu tiek uzskatīts atjaunojošā taisnīguma koncepts, kas noziedzību saprot ne tikai kā formālu likuma pārkāpumu, bet arī kā izrīcību, kas ļauj paust sabiedrības nosodījumu par rētu, ko pārkāpums atstājis. [30] Turklāt atjaunojošais taisnīgums neaizmirst, ka arī notikumā vainojamajam piemīt virkne fizisko, emocionālo, psiholoģisko, garīgo un materiālo vajadzību, un šīs tā sauktās «taisnīguma vajadzības» ir jāapmierina, lai taisnīgums taptu gandarīts. [31]

Tādējādi, raugoties uzlabot kriminālsodu politiku, Valsts probācijas dienests savulaik pauda uzskatu, ka soda piemērotājiem pietrūkst sodu veidu izvēles, tamdēļ būtu pilnveidojams piemērojamo papildsodu klāsts. [32] Tā, ar 2022. gada 1. janvāri kriminālsodu sistēmā ieviešot probācijas uzraudzību kā pamatsodu, likumdevējs faktiski «aizpildīja» iztrūkstošo sodu veidu ķēdes posmu starp brīvības atņemšanas sodu un piespiedu darbu. [33] Šai aspektā  būtisks ir likumdevēja viedoklis, skaidrojot probācijas uzraudzības kā pamatsoda būtību, proti, tas ir alternatīvs soda veids, kas vērsts uz «[..] likumpārkāpēja domāšanas, uzvedības korekcij[u], ierobežojumu noteikšan[u] un kontroles iespēj[u], atbilstoši viņa vecumam, psiholoģiskajām īpašībām un attīstības līmenim» [34]. Tādējādi saskaņā ar Krimināllikuma 38.¹ panta pirmajā daļā noteikto probācijas uzraudzība ir personas piespiedu iesaistīšana tās vecumam, psiholoģiskajām īpašībām un attīstības līmenim atbilstošos sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumos. Un tiklab naidpilna, karu Ukrainā atbalstoša retorika, kā Ukrainas karoga bojāšana vai automašīnas stikla izsišana, lūkojot ieriebt ukraiņu bēgļiem, var būt pamats probācijas uzraudzības soda veida izvēlei. Konkrētā kriminālsoda īstenošanas efektivitāti likumdevējs pamatojis gan ar iespēju probācijas uzraudzību piemērot uz laiku līdz pieciem gadiem, gan arī personas piespiedu pakļaušanu «[..] dažādām resocializācijās programmām, tiek strādāts pie notiesātās personas domāšanas un uzvedības korekcijas» [35].

Soda mērķa sasniegšanas perspektīvas, piemērojot probācijas uzraudzību, tādā aspektā kā demokrātijas aizsardzība nesaraujami saistītas ar vēl kādu taisnīguma atjaunošanas elementu, proti, konfrontāciju ar pagātnes notikumiem, kas bijuši par iemeslu tai vai citai agresijas izpausmei. Totalitāros vai nacistisko režīmu dzirnās ierautajās valstīs šī konfrontācija pazīstama arī kā lustrācija, kuras uzdevums nav tikai izgaismot svešas valsts bijušo vai esošo aģentūru tīklu Latvijā, bet arī sabiedrības pagātnes tumšos nostūrus, jo tās jēga saistāma ar cilvēka patiesu nožēlu par pārkāpumu. [36]

Pirms dažiem gadiem Dr. iur. Sanita Osipova kādā diskusijā norādīja, ka vēsturiskā taisnīguma atjaunošana Latvijā tā īsti patiesībā ir izpalikusi. [37] Citiem vārdiem, dvēseles dziedināšana caur lustrāciju pilnvērtīgi nemaz nav notikusi. [38] Šis temats diskusijās parasti kļūst aktuāls pirmsvēlēšanu periodā, atbildot uz neērto jautājumu, vai beidzot būtu sagaidāma punkta pielikšana problēmai, kas dēvējama par sadarbību ar represīvajām totalitārajām iestādēm. Tomēr šodien izpratne par lustrāciju prasa revīziju, kas būtu uzsākama, visupirms īsi ielūkojoties šī procesa vēsturē.

Jēdziens «lustrācija» saistāms ar latīņu cilmes vārdu «lustrum», kas vēl antīkajā pasaulē apzīmēja izgaismošanu vai šķīstīšanās ceremoniju, [39] kuras laikā indivīds vai kopiena tika atbrīvoti no ceremoniālas netīrības, piemēram, asinsgrēka, [40] kā arī kolektīvās vainas apziņas vai ilgstošām nelaimēm. [41] Pašsaprotami, ka par tamlīdzīgām visnotaļ arhaiskām pārejas taisnīguma nodrošināšanas praksēm 21. gadsimtā nebūtu prātīgi runāt, taču tas nemaina apstākli, ka valsts politiskās iekārtas transformācija nav uzskatāma par īstenojušos, kamēr netiks ieguldītas pienācīgas pūles totalitāro ideoloģiju sakņu izravēšanai no sabiedrības apziņas.

Vēsturiski visai neviennozīmīgi [42] tikusi vērtēta viena no, iespējams, skarbākajām lustrācijas procedūrām, Sabiedrotajiem īstenojot denacifikācijas kursu 2. pasaules kara izpostītajās vācu zemēs. [43] Tolaik denacifikācija nebija tikai «[..] politiska tīrīšana, tā drīzāk tika uzlūkota kā plaša mēroga pārizglītošanas plāna sastāvdaļa. [..] Denacifikācijas rezultāts noteikti nebija Vācijas sabiedrības attīrīšana un bijušo vadošo nacionālsociālistu paliekoša neitralizēšana, bet gan galvenokārt skatpunkta maiņa.» [44] Savukārt kadri no koncentrācijas nometnēm un citi propagandas materiāli tika uzrādīti gan Nirnbergas prāvas laikā, gan pēcāk denacifikācijas kursa ietvaros, [45] konfrontējot sabiedrību ar īstenību tās vēsturiskajā atmiņā. Šai aspektā viennozīmīgi jāpiekrīt uzskatam, ka konfrontācija ar totalitārisko pagātni ir veids, kā nostiprināt cieņu pret valsts pamatlikumu, kas balstīts cilvēktiesības, turklāt tā varētu kalpot arī par kritēriju, ar ko novērtēt jebkuras sabiedrības sekmes diktatoriskās pagātnes pārvarēšanā. [46]

Eiropas līmenī viens no būtiskākajiem dokumentiem šajā aspektā ir Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija Nr. 1096 (1996. gads) «Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā», apkopojot bijušo komunistiskā totalitārisma sistēmas valstu pieredzi, īstenojot lustrācijas procedūras. [47] Izsvēpējot antidemokrātiskos domāšanas modeļus, vienlaikus tika uzsvērts, ka lustrācijas procedūra viegli var pārkāpt demokrātiskos priekšrakstus, ja lustrācija tiek izmantots kā atriebības ierocis vai kolektīvas vainojamības piemērošana. [48] Domājams, tas ievērojami nošķir, piemēram, Senajā Romā sastopamos lustrācijas procesus no tā, kas bija indivīdu izgaismošanas nolūks, atkopjoties no nacististiskā un komunistiskā terora.

Arī Latvijā daudzi savulaik noticēja, ka staļinisko varmāku un viņu pēcteču posta darbu atmiņu smagumu gaisinās paaudžu nomaiņa un bijīgas attieksmes ieaudzināšana pret tiem, kurus pusgadsimtu garumā lauzījusi okupācijas vara. [49] Tādējādi politiska kompromisa ceļā tika radīts nacionālo modrību iemidzinošs risinājums – Latvijas Republikas nepilsoņa statuss. [50] Tas tika attiecināts uz personu grupu, kurai ar Latviju bija ciešāka saikne nekā ārvalstniekiem vai bezvalstniekiem, vienlaikus oficiāli deklarējot domu, ka šāda politiska instrumenta mērķis «[..] nav pilsoņa un nepilsoņa statusa saplūšana tos maksimāli pielīdzinot savās tiesībās, bet gan personu motivēšana iegūt pilntiesīga pilsoņa statusu» [51]. Atbilde uz jautājumu, vai šis mērķis sevi attaisnoja, vismaz ievērojot starptautisko rekomendāciju saturu mazināt naturalizācijas procesa prasības un ātrāk atteikties no nepilsoņa institūta, [52] drīzāk šķiet noraidoša. Galu galā, šķiet, aptuveni 15 % Latvijas patstāvīgās populācijas, tas ir, aptuveni 250 000 cilvēku arvien ir nepilsoņi. [53] Turklāt neglaimojoša īstenība, par kuru, protams, statistikas datu nav vispār, ir apstāklis, ka daļa nepilsoņu šī aptuveni ceturtdaļgadsimta ilgušā personas tiesiskā statusa absurda aizsegā ir pamanījušies iegūt Krievijas Federācijas pilsonību. Kāds šeit varētu iebilst – likums taču noliedz nepilsoņiem vienlaikus būt arī kādas citas valsts pilsonim, turklāt «[n]epilsoņa statuss tika veidotā kā pagaidu statuss un nav Latvijas pilsonības paveids» [54].

Lai cik nevainojami skanētu tamlīdzīgi juridiski pamatoti argumenti, realitāte nav apstrīdama, proti, mums līdzās dzīvo visnotaļ prāvs skaits cilvēku, kas, paturot nepilsoņa statusa privilēģijas, vienlaikus ir pamanījušies iegūt citas valsts pilsonību. Un šim apstāklim būtu jākalpo par svarīgu indikāciju uzraugošajām iestādēm paraudzīties, vai nepilsoņa statuss vairs vispār pilda tās funkcijas, kādas likumdevējs tam bija iecerējis. Vismaz tiktāl, ciktāl šī statusa mērķis bija veicināt etniskā sastāva nomaiņu un sabiedrības integrāciju, respektējot pilsonisku nostāju, [55] ir piedzīvots pamatīgs fiasko. To apliecina sabiedrības noraudzīšanās uz Krievijas karogos ietinušos, turklāt gados jauno līksmotāju pūļiem totalitārā režīma pieminekļu pakājēs…

Kolektīva neprāta iespaidā jebkura, pat kulturāli šķietami attīstīta sabiedrība spēj rīkoties mežonīgi, [56] tamdēļ putinizācijas kulta uzticīgo sekotāju domāšanas paradigmas kontekstā ir vērtējams arī jautājums, kāda juridiskā atbildība piemērojama tamlīdzīgiem sektantiskiem fanātiķiem. Ticis pausts uzskats, ka latīņu princips «aberratio delicti», kas nozīmē maldīgu, nevis neapzinīgu darbību no sabiedrībā valdošā ētiskā un tiesiskā aspekta, attiecināms uz sektantisko kustību dalībniekiem, tos tādējādi neatbrīvojot no atbildības par savu izteikumu un rīcības morāli tiesiskajām sekām. [57] Tomēr būtiskākais ir tas, ka lustrācija sevī ietver mentalitātes transformēšanu – «[..] prāta un sirds stāvokļa modificēšanu, kuras galvenais mērķis ir likvidēt bailes no atbildības, kā arī novērst necieņu pret dažādību, galēju nacionālismu, neiecietību, rasismu un ksenofobiju» [58].

Šīs mentalitātes transformācija, ievērojot likumdevēja paredzētos juridiskos instrumentus, pilnā mērā atrodas valsts rokās, konkrētāk – tas ir Valsts probācijas dienesta resocializācijas programmu efektivitātes jautājums par to, kā, piemēram, Georga lentīšu vai «Z» burta nēsātājiem likt apjaust Krievijas propagandisko melu un Ukrainā notiekošo kara šausmu mērogu. Nav šaubu, ka Putina ezotēriski nacionālistiski motivētā kara noziedznieki, kā prazdami, mēģina dzēst savu zvērību pēdas, taču jau pirmās vēstis par tiesas procesiem Ukrainā vedina domāt, ka ukraiņi neaizmirsīs un nepiedos traģēdiju, kam lieciniece ir visa civilizētā pasaule.

Tādējādi šodienas notikumu kontekstā uz lustrāciju vērts paraudzīties caur mazdrusciņ modificētu prizmu – kā iespēju izgaismot tos līdzās dzīvojošos, kuriem nav pieņemamas patiesās demokrātijas vērtības vai centieni tās nostiprināt, kam simpatizē makjavellisma ideoloģija vai atklāta, ne ar kādiem apsvērumiem neattaisnojama agresija, kas nostājusies uz starptautiskās noziedzības un asinīm slacītas oponentu iznīcināšanas takas. Turklāt padomju totalitārisma seku likvidēšanai vajadzīgās lustrācijas būtisko atšķirību no tā, kas būtu nepieciešams patlaban, ilustrē apstāklis, ka komunistiskajā mašinērijā teju katrs kaut kādā mērā bija spiests ar režīmu sadarboties. Kurpretim mūsdienu informatīvais lauks un netveramais ātrums, ar kādu ziņas par kādu norisi sasniedz ievērojamas sabiedrības masas, šādu atrašanos dzelzs priekškara vienā pusē faktiski izslēdz. Un tieši tāpēc intelektuāls godīgums prasa noraidīt jelkādas spekulācijas, ka centieni attaisnot vardarbību Ukrainā, projicējot Putina Krievijas vērtību mērauklu, ir vienīgi indivīda alošanās par situācijas novērtējumu. Iespējams, probācijas uzraudzības ietvaros dažus mēnešus veikts sabiedriskais darbs Ukrainas bēgļu centros Rīgā vai reģionos atvērtu acis sektantisku maldu aizmiglotajiem fanātiķiem.

Lielākā daļa lustrācijas likumu pamatojas uz uzticēšanos indivīdam, jo pārbaude par personas lojalitāti – jāuzsver – demokrātijai dažkārt var būt visai sarežģīta. [59] Atgādināms, ka demokrātija ir vienīgais politiskais modelis, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, un tādējādi vienīgais, kas ir ar to savietojams. [60] Turklāt Krievijas izstāšanās no Eiropas Padomes, kas ir lielākā demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzības starptautiskā organizācija Eiropas kontinentā, kas nozīmē arī izstāšanos no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un liegumu pret Krievijas darbībām aizstāvēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, [61] visnotaļ uzskatāmi parāda (ja kādam tas šobrīd vēl nav tapis skaidrs), kurš politiskā spektra virziens tai simpatizē vairāk.  

Vienlaikus jāpatur prātā, ka lustrācijas procedūras pielietošana neizbēgami saistīta ar zināmiem bīstamības elementiem, tajā skaitā, patvaļīgu tās pielietošanu un ļaunprātīgu politisku lustrācijas instrumentalizēšanu. [62] Taču pamatpremisa, ko uzsvērusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir tā, ka lustrācijas uzdevums ir izgaismot tās personas, kas «[..] reāli aizstāvējušas antidemokrātiskas idejas vai tendences» [63]. Kremļa saimnieks, pārņemot visneglaimojošākās savu priekšteču īpatnības un īstenojot savas asiņainās fantāzijas, atgādina, ka totalitārisma glūnīgās ēnas no demokrātiskas sistēmas arī Latvijā vēl nav tikušas padzītas, taču sabiedrības daļas lustrācija, to izprotot kā lojalitātes testu demokrātiskām vērtībām, būtu jauns solis, lai savilktu bilanci parādam ar pašu pagātni.