Saistībā ar replikas saturu krimināltiesvedībā īpaši jāņem vērā, ka pat kādreizējā tieslietu ministre un Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu priekšsēdētāja Ingrīda Labucka vērsa uzmanību uz to, ka «[p]rocesā nevarēsim visus gadījumus izsmeļoši uzskaitīt. [..] Gribētu paskaidrot filozofiju. Mēs [itin kā parasti un kļūdaini] vadāmies no tā, ka izmeklētāji ir nezinoši, neizglītoti utt. Šis kriminālprocess lielā mērā ir virzīts uz to, ka procesa virzītāji ir pietiekoši izglītoti un vienkārši strādā ar likumu nevis automātiski, bet izprotot situāciju» [1]. Tiesa, viens no šī raksta autoriem jau pietiekoši sen apšaubīja tamlīdzīgas doktrīnas pamatotību un tiesiskumu… [2]

Vēlreiz jāatgādina, ka šajā publikācijā tika aplūkots gadījums, kad kādas krimināllietas iztiesāšanas laikā apelācijas instance pauda viedokli, ka aizstāvība neesot tiesīga replikā atbildēt uz argumentiem, ko savā replikā iepriekš bija izteicis valsts apsūdzības uzturētājs. [3] Toties kādā citā kriminālprocesā apsūdzētajam, kuram nebija aizstāvis, vispār nemaz netika piedāvāts izmantot tiesības uz repliku tieši tāpēc, ka apsūdzības uzturētājs bija atteicies no replikas. [4] Turklāt šajā gadījumā tiesa pat neuzskatīja par nepieciešamu sniegt pamatojumu šādai rīcībai.

Varētu it kā pieņemt, ka iemesls tam bija līdz absurdam pārspīlētas rūpes par formālo krimināltiesību [5] nozares principa – procesuālo pilnvaru līdztiesība – ievērošanu. Jāatzīmē, ka augstākas instances tiesa, vien nedaudz pieskaroties replikas institūta analīzei (piemēram, vārda replika skaidrojumam), zemākas instances tiesas rīcībā nesaskatīja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

Patiesībā par šādām vaļībām nav jābrīnās, ja jau šobrīd tiek pilnā nopietnībā apšaubīta tiesas debašu nepieciešamība: «jums, droši vien tiem, kuri mācījās jurisprudenci, agrāk mācīja tādu priekšmetu – tiesu runa. Šobrīd jau sen tas tā nav, jo, nu, nezinu, varbūt ietaupa līdzekļus vai nav kam mācīt. Bet tiesu runas uzdevums bija pārliecināt skatītājus par savu patiesību. Pārliecināt. Apsūdzībai – pārliecināt skatītājus, ka persona ir vainīga, aizstāvībai – pārliecināt skatītājus, ka apsūdzētais nav vainīgs. Ja mēs paskatāmies uz šodienu un paskatāmies pantu par debašu saturu, tad principā, no šodienas likuma, debatēm, nu, varbūt tā ļoti kategoriski, bet es varētu teikt, ka teorētiski tām nav nekādas nozīmes. [..] Es, kā tiesnesis, man jūs varat stāstīt, ko jūs gribat, bet es jūsu stāstījumus nevaru likt spriedumā, man spriedumu jāpamato ar lietā pārbaudītiem pierādījumiem. A, kas ir debates? Debates ir katra dalībnieka viedoklis par to, kas ir tajā lietā. Likums man neparedz ne atspēkot, ne diskutēt ar jūsu viedokļiem. [6] Likums man kā tiesnesim uzliek par pienākumu pieņemt notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu – pamatotu ar pierādījumiem! Un, manuprāt, šeit arī ir šis moments, šodien vairs tādu teatrālu izrāžu, kā tas varbūt ir citās valstīs, tiesas sēdē nenotiek. Cilvēki nenāk un neskatās. Bet šobrīd arī jāņem vērā tas apstāklis, ka lietas materiāli tiek doti visām pusēm. Agrāk tos vajadzēja, jo tikai to, kas notika tiesas zālē, tikai to arī cilvēki zināja. Šobrīd zina visu. Tiklīdz lieta nonāk līdz tiesai, visi visu zina. Līdz ar to debatēm [ir] pavisam citām nozīme. Un, ja mēs samazinām šo laiku, vismaz nosakām konkrētu laiku, tad lietas dalībnieki padomās, kas būtu tas, būtu tas svarīgākais, kas būtu jāpasaka tiesnesim, kam viņš, lai viņš pievērš uzmanību. Un jūs man varat pajautāt, vai es tam pievērsīšu uzmanību? A to es izdomāšu apspriežu istabā! Līdz ar to, vēlreiz, likums nosaka spriedumu pamatot ar pierādījumiem!» [7]

Tāpēc arī nepārsteidz degsme, ar kādu likumdevējs apveltīja tiesu ar pilnvarām noteikt tiesas debašu runu ilgumu kriminālprocesā. Tādējādi vien dažos teikumos, pamatojoties uz vairāk subjektīvu un emocionālu novērtējumu bez jelkāda zinātniska seguma, tika sagrautas iepriekšējo divu gadsimtu izcilo kriminālprocesuālistu atziņas [8] par tiesas debašu būtisko nozīmi kriminālprocesā.

Līdz ar to tika nodrošināta arī vēl viena atkāpe no pirms Satversmes atjaunošanas pilnā apjomā pieņemtā likuma «Par tiesu varu» [9] nostiprinātā un uz kriminālprocesu attiecinātā sacīkstes principa. [10]

Ja nu tiek atbalstīta tāda pieeja, tad jau sen vajadzēja godīgi atzīt un to arī pienācīgā veidā nostiprināt likumā «Par tiesu varu», ka tiesvedība kriminālprocesā notiek saskaņā ar objektīvās izmeklēšanas principu, tādā veidā nemaldinot nedz naivos aizstāvjus un to aizstāvamos, nedz arī starptautisko tiesību speciālistus.

Vēl Kriminālprocesa likuma pamata redakcijā ietvertajā 507. pantā esošā tiesību norma līdz 2020. gada 6. jūlijam, kad spēkā stājās ar 2020. gada 11. jūnija likumu izdarītie grozījumi, [11] noteica, ka, ja aktīvie kriminālprocesa dalībnieki sacīja tiesas debašu runas un ja viņi to vēlas, tad katram ir tiesības uz vienu repliku par tiesas debašu runu saturu. Turklāt tiesības uz pēdējo repliku ir aizstāvim, un vienīgi tad, kad aizstāvis nepiedalās tiesas sēdē, tiesības uz pēdējo repliku ir apsūdzētajam.

2020. gada 11. jūnijā likumdevējs, tostarp, acīmredzot ņemot vērā citēto viedokli par tiesas debašu teatrālumu, nolēma apveltīt tiesu ar tiesībām noteikt arī repliku ilgumu, kā arī pārtraukt repliku, ja persona «nerunā par debašu runu, atkārto vienus un tos pašus argumentus par vieniem un tiem pašiem faktiem, novilcina lietas iztiesāšanu vai izrāda necieņu tiesai vai lietas dalībniekiem». [12]

Citiem vārdiem sakot, šobrīd likuma norma visnotaļ ērti iederas iepriekš minētajā «filozofijā», paļaujoties, ka procesa virzītāji ir pietiekoši izglītoti un strādā ar likumu. Turklāt strādā nevis automātiski, bet izprotot situāciju. Taču tad atklāts paliek jautājums par diskrecionārās varas [13] saprātīgu izmantošanu un par kritērijiem, pēc kuriem tas būtu pārbaudāms.

Atklāts paliek arī jautājums par valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt aizsardzību pret emocionālas personiskas nepatikas izpaušanu, nevietā aizsedzoties ar strīdīgās kriminālprocesa normas formālu citēšanu.

Kādi tad ir secinājumi? Pirmkārt, saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa tradīciju (doktrīnu) replika ir vienmēr bijusi harmoniska tiesas debašu sastāvdaļa. Otrkārt, arī Kriminālprocesa likuma 507. panta grozījumos expresis verbis nav pausts, ka tas tā nebūtu. Treškārt, grozījumu patiesais nolūks, mākslīgi repliku padarot par kādu īpašu procesuālu darbību vai pat stadiju, nav pamatots ar jelkādu zinātnisku argumentāciju. Un visbeidzot, ceturtkārt, aizstāvībai tomēr ir tiesības replikā izteikties arī par prokurora apsvērumiem replikā.