Starpkaru periodā trešajai personai netika pilnībā liegtas tiesības uz lietām, kas iegūtas ar noziedzīgu nodarījumu, kā tas tiek darīts «mākslinieka Aivara Vīlipsona lietā» mūsdienās.

2460. tēze

Tiesājamais V. atzīts par vainīgu, ka viņš 1930. g[ada] 23. decembrī Rīgā, notāra K. kantorī iesniedzis notāra K. vietas izpildītājam A. V. apstiprināšanai universālpilnvaru, itkā izdotu viņam, tiesājamam V., no viņa sievas E. V., kaut gan paraksts uz tās „Emilie M. Vītoliņš“ bijis pakaļtaisīts. Šo pilnvaru apstiprinājis notāra K. vietas izpildītājs A. V., apliecinot ar savu parakstu un notāra zīmogu, ka pilnvaru pašrocīgi parakstījusi viņa klātbūtnē E. V., kā arī viņas pieaicinātais asistents M. K., lai gan patiesībā E. V. notāra kantorī pilnvaru nebija parakstījusi, bet to viņas vietā parakstījusi bez viņas ziņas cita persona. Izlietojot tādējādi iegūtu un izgatavotu pilnvaru kā īstu, tiesājamais V. uz šās pilnvaras pamata 1931. g[ada] 5. februārī noslēdzis pie notāra Kr. līgumu, pēc kura E. V. pārdod B. pusi no viņai piederošām dzimitsrentes tiesībām uz nekustamu mantu Rīgā, kā arī noslēdzis līgumu, pēc kura E. V. apņēmās bez B. atļaujas neatsavināt un neapgrūtināt ar parādiem minēto īpašumu, un izgatavojis pilnvaru no E. V. vārda A. V-skim ar tiesībām minēto īpašumu pārvaldīt un atsavināt. Bez tam, izlietojot minēto ģenerālpilnvaru, tiesājamais V. uz tās pamata no E. V. vārda nostiprinājis uz pēdējās nekustamu īpašumu trīs obligācijas par Ls 25.000 katru un izdevis apakšpilnvaru zvērinātam advokātam Ž. Šādu tiesājamā V. rīcību tiesa kvalificējusi pēc Sodu lik[uma] 440. un 448. p[anta] paredzētām pazīmēm.

Atzīstot no E. V. vārda izgatavoto ģenerālpilnvaru par viltotu, Tiesu palāta līdz ar to atzinusi par nederīgām uz šās ģenerālpilnvaras pamata izdotās apakšpilnvaras. Bet ņemot vērā, ka, noslēdzot darījumus ar tiesājamo V., kurš formāli rīkojies pilnvaras robežās, viņa kontrahenti rīkojušies bona fide, Tiesu palāta, pamatojoties uz Kriminālproc[esa] lik[uma] 790. p[anta], atstājusi šām personām noskaidrot savas tiesības, izrietošas no obligāciju izdošanas fakta un līgumiem, civīltiesā.

No tiesas izmeklēšanas materiāliem redzams, ka universālpilnvara, resp[ektīvi] tās oriģināls, uz kuras, pēc tiesas atzinuma, viltots E. V. paraksts, nav atrasta un nav figurējusi lietā kā lietisks pierādījums, bet gan lietai pievienots šās pilnvaras noraksts. Tādēļ arī paraksta apskatīšana Kriminālproc[esa] lik[uma] 354. un 709.–716. p[anta] kārtībā nevarēja tikt izdarīta. No tiesas sprieduma, tomēr, redzams, ka savu slēdzienu par tiesājamā V. vainību viltotas pilnvaras izgatavošanā tiesa dibinājusi uz indiciju pamata, konstatējot ar tiesas izmeklēšanas materiāliem, ka tanī dienā, kad pilnvara tikusi iesniegta no tiesājamā V. notāra kantorī E. V. paraksta apstiprināšanai, pēdējā notāra K. kantorī nav ieradusies un ka pilnvaru no viņas vārda parakstījusi kāda cita, nenoskaidrota persona. Tādi par pierādītiem atzīti apstākļi varēja būt par pamatu slēdzienam, ka E. V. pie dokumenta (pilnvaras) sastādīšanas nav ņēmusi dalību, ka šis dokuments izgatavots un parakstīts bez viņas ziņas, pretēji viņas gribai, un ka pilnvaras paraksts nav dots no E. V. Šādos apstākļos izdots dokuments atbilst viltota dokumenta pazīmēm, ko paredz Sodu lik[uma] 440. pants, un tāda dokumenta izlietošana sodāma pēc Sodu lik[uma] 448. panta nosacījumiem.

Apsverot lietā figurējošo trešo personu – B. un G. kasācijas sūdzības iebildumus pret Tiesu palātas sprieduma daļu, ar kuru tiesa atzinusi par viltotu un nederīgu E. V. vārdā izgatavoto ģenerālpilnvaru un uz šās pilnvaras pamata izdotās apakšpilnvaras, jāņem vērā sekošais: Kriminālproc[esa] lik[uma] 788. p[ants] nosaka, ka, taisot spriedumu krimināllietā, tiesai, bez jautājumu izšķiršanas par vainību un sodu, jāizlemj arī jautājumi par visām noziedzīgā nodarījuma sekām, kā arī jautājumi par lietām, kas iegūtas caur noziedzīgumu, vai figurē kā lietiskie pierādījumi. Sodu lik[uma] 36. un 37. p[ants], savukārt, nosaka, kā jārīkojas tiesai ar šādiem priekšmetiem un kādā veidā jālikvidē noziedzīgā nodarījuma sekas. No sacīta izriet, ka visos gadījumos, kad pie krimināllietas iztiesāšanas figurējuši tādi lietiski pierādījumi, vai citi priekšmeti, kas iegūti caur tādu nodarījumu vai sakarā ar noziedzīgo nodarījumu, tiesai ex officio jātaisa lēmums par tiem, likvidējot līdz ar to noziedzīgā nodarījuma sekas. Izņēmumu no šā nosacījuma paredz vienīgi Kriminālproc[esa] lik[uma] 790. pants, kas nosaka, ka gadījumos, ja uz lietām, kas iegūtas ar noziedzīgu nodarījumu, pretendē kāda trešā persona, tad tiesa ļauj strīdniekiem noskaidrot savas tiesības civīltiesāšanas kārtībā. Runājot par šādu priekšmetu iznīcināšanu vai atņemšanu saskaņā ar Sodu lik[uma] 36. p[antu] un Kriminālproc[esa] lik[uma] 789. p[anta] norādītā kārtībā, likums nešķiro noziedzīgus nodarījumus, bet runā vispārīgi par lietām, kas iegūtas ar noziedzīgu nodarījumu, kāds tas arī nebūtu.

Konkrētā gadījumā tiesa atzinusi tiesājamā V. no E. V. vārda izgatavoto ģenerālpilnvaru par viltotu, t. i. par tādu dokumentu, kas uzskatāms kā nozieguma tiešs produkts. Sakarā ar to par tādu pašu objektu no tiesas varēja tikt atzītas, pēc loģiska secinājuma, arī uz šādas viltotas pilnvaras pamata izdotās tālākās apakšpilnvaras. Lietā nav norādījumu, ka uz šām pilnvarām, kā uz noziedzīgā ceļā iegūtām lietām, būtu pretendējušas kādas trešās personas, kādēļ taisot lēmumu par tādu pilnvaru, kā viltotu dokumentu, iznīcināšanu, resp. to atzīšanu visumā par nederīgām, tiesa rīkojusies Kriminālproc[esa] lik[uma] 788.–790. p[anta]nosacījumu robežās.

Ar pilnvaru atzīšanu par viltotām un nederīgām tiesa, pretēji kasātoru aizrādījumam, nav prejudicējusi jautājumu par tiesību spēku, kādas bona fide ieguvušas trešās personas, noslēdzot juridiskus darījumus ar tiesājamo V., kurš rīkojies uzrādītās pilnvaras robežās, jo Tiesu palāta atstājusi šā jautājuma noskaidrošanu civīltiesai, atsaucoties uz Kriminālproc[esa] lik[uma] 790. pantu.

Nav atzīstams par pareizu trešās personas – G. kasācijas sūdzības norādījums, ka konkrētā gadījumā tiesa neesot nodibinājusi materiāla, bet tikai intellektuāla viltojuma pazīmes tiesājamā V. rīcībā, jo no sprieduma redzams pretējais – tiesa konstatējusi, ka E. V. paraksts uz pilnvaras bijis pakaļtaisīts, resp[ektīvi] uzrakstīts ar citas personas roku, kāds stāvoklis saistās ar jēgumu par materiālu viltojumu.

Kas attiecas uz norādījumu kasācijas sūdzībā, ka Tiesu palāta atstājusi bez ievērības E. V. celto prasību par pirkšanas-pārdošanas līguma ar B. atzīšanu par nederīgu, anullējamu un sakarā ar to iegūto īpašuma tiesību dzēšanu zemes grāmatās, kā arī atstājusi bez ievērības prasību par nostiprināto obligāciju dzēšanu, tad Tiesu palātai, konstatējot, ka par īpašuma tiesībām uz iegūto pēc noslēgtā ar tiesājamo V. pirkšanas-pārdošanas līguma imobilu, kā arī par tiesībām uz tiesājamā V. izdotām un nostiprinātam obligācijām cēlušas pretenzijas krimināltiesā trešās personas, kuras darījumos ar tiesājamo V. rīkojušās bona fide, – bija likumīgs pamats atzīt, ka pie tāda lietas stāvokļa partiem dodama iespēja savas tiesības noskaidrot civīltiesāšanas kārtībā pēc pastāvošiem civillikumiem, un Tiesu palātas spriedumā aprādītā daļā nav konstatējams Kriminālproc[esa] lik[uma] 790. p[anta] pārkāpums.(1933. g[ada] 20. maija spr[iedums] Vītoliņa l[ieta] Nr. 349.) [ * ]

Piezīmes par 2460. tēzi

Kriminālprocesa likuma [1] 790. pants noteica, ka gadījumā, «[j]a uz lietām, kas iegūtas ar noziedzīgu nodarījumu, pretendē kāda trešā persona, tad tiesa ļauj strīdniekiem noskaidrot savas tiesības civiltiesāšanās kārtībā». Būtiski minēt, ka šāds regulējums vistiešākā veidā tika pārņemts no Krievijas Impērijas 1864. gada Krievijas kriminālprocesa nolikuma (pirmsreformu krievu val. Высочайше утвержденный Уставъ уголовнаго судопроизводства) [2], kas ar 1918. gada 6. decembra Tautas padomes sēdē pieņemto Tieslietu ministrijas likumprojektu «Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību» [3] neatkarīgajā Latvijā bija piemērojams arī turpmāk. 

Kopsakarā ar plašu rezonansi ieguvušo «mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvokļa lietu» [4] būtiski minēt, ka Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta 1933. gada 20. maija spriedums Nr. 349 Vītoliņa lietā [5] skaidri norāda, ka starpkaru periodā tika atzītas trešās personas tiesības uz tādu mantu, ko tā bona fide ieguva no citas personas, kaut arī pati manta tika iegūta noziedzīgā nodarījuma rezultātā.

Lai gan, līdzīgi kā mūsdienās, arī starpkaru periodā saskaņā ar doktrinārajiem avotiem, noziedzīgā ceļā atņemtā manta visu pirms atgriežama tās īpašniekam, taču īpašuma tiesības uz noziedzīgā ceļā atņemto mantu bija jāpierāda, proti, ar neapstrīdamām ziņām, kas bija nostiprinātas krimināllietā, vai arī šāds fakts tika konstatēts civiltiesiskas prasības izskatīšanas rezultātā. [6] Cita starpā, kā norādīja Latvijas Senāta Kriminālās Kasācijas Deparaments  1927. gada 30. septembra spriedumā Nr. 155, «[a]tzīt par iegūtu ar noziedzīgu nodarījumu var, protams, tikai tādu lietu, kura ar šo nodarījumu izņemta no viņa saimnieka faktiskās valdīšanas». [7]

Arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2017. gada 8. marta spriedumā lietā Nr. 2016-07-01 norādīja, ka «[..] regulējums paredz mantas atdošanu tai personai, kas attiecīgo mantu ir zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā. Šis regulējums ir saistīts ar iespējamu īpašuma tiesību atņemšanu, jo manta ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu».

Taču, balstoties vien uz publiski pieejamo informāciju, secināms, ka Latvijas Republika noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā nebija nedz māksliniekam Aivara Vīlipsonam piederošā dzīvokļa īpašniece, nedz arī tiesiskā valdītāja. Tādejādi, autores ieskatā, būtu pamats tikai skatīt jautājumu par noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā zaudējuma, iespējams, atrautās peļņas, kompensācijas piedziņu Latvijas Republikas labā no vainojamajām personām.

Minētā kopsakarā jācitē arī mūsdienu Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 12. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-416 ietvertās atziņas, proti, «1. Civillikuma 1041. un 1044. pants nosaka, ka īpašuma prasību īpašnieks var celt pret katru, kas prettiesiski aiztur viņa lietu; tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu. Minētās tiesību normas izpratnē īpašuma prasību var celt tikai īpašnieks, tāpēc prasītājam, lai apmierinātu viņa prasību, jāpierāda sava īpašuma tiesība. (Civillikuma 1060. pants)

2. Ja nekustamais īpašums ir uzskatāms par bezīpašnieka lietu un kā tāds piekrīt valstij, nepieciešams celt prasību par visu vēlāk slēgtu darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem šā nekustamā īpašuma sakarā, jo citas personas īpašumā esošu nekustamo īpašumu, kas jau nostiprināts zemesgrāmatā, nevar atzīt par bezīpašnieka mantu, nekonstatējot Civillikuma 1592. panta pazīmes.

3. Ja tiesības uz nekustamo īpašumu tā sākotnējam īpašniekam atjaunotas nelikumīgi, vēlāk noslēgtie nekustamā īpašuma atsavināšanas līgumi paši par sevi nav uzskatāmi par tādiem, kas veicina kaut ko pretlikumīgu, nelikumīgu vai negodīgu (Civillikuma 1592. pants). Civillikuma 1592. pants attiecināms tikai uz tādu darījumu, kuram pašam par sevi ir pretlikumīgs, nelikumīgs vai negodīgs mērķis». [8]

Nobeigumā vien jāpiebilst, ka starpkaru periodā «mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvokļa lieta», visticamāk, nerezultētos ar dzīvokļa īpašuma nodošanu Latvijas Republikai. Tam tā nevajadzētu būt arī mūsdienās.