2020. gada 8. jūnija izdevumā «Diena», atsaucoties uz 2020. gada 5. jūnijā ASV laikraksta «The Wall Street Journal» publikācijā norādīto informāciju [1], ievietots raksts «Vācu politiķus uztrauc ASV plāni izvest karavīrus» [2]. Rakstā norādīts, ka Vācijas amatpersonas ir uztraukušās par to, ka šī brīža ASV prezidents Donalds Tramps [3] pavēlējis Pentagonam samazināt pašlaik Vācijā pastāvīgi izvietoto 34 500 ASV militārpersonu skaitu. Savukārt 2020. gada 8. jūnijā «The Wall Street Journal» publicēja otru rakstu, kurā norādīts, ka šāda D. Trampa pavēle uztrauc Eiropas līderus, kuri uzskata, ka tādā veidā tiek sašaurināta NATO un palielināta Krievijas ietekme. [4]

Izlasot rakstus, nāk prātā izcilā britu konservatīvā domātāja Rodžera Skrutona [5] vēl 2014. gadā «Forbes» publikācijā «Vai Eiropa joprojām ir aizsargājama no iebrukuma?» [6] paustie uzskati, ka

«Par to nevar amerikāņus vainot. Vai nav zināmā mērā absurdi, ka ASV joprojām vajadzētu uzturēt karaspēku Vācijā, ar lieliem izdevumiem Amerikas nodokļu maksātājiem, 70 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām? Vai ir patiešām pieņemami, ka laikā, kad Amerikai Eiropā ir izvietoti 60 000 karavīru, Nīderlande ir nodrošinājusi tikai 17 000 cilvēku pati savai aizsardzībai? Rakstot šeit [domāts – Forbes izdevums] 2012. gada novembrī Dags Bandovs [7] norādīja, ka «šodien ASV ir faktiski bankrotējusi, bet turpina rakstīt drošības čekus, kurus tā nevar nosegt. Amerika veido gandrīz pusi no pasaules militārajiem izdevumiem un sniedz aizsardzības garantijas pārtikušiem, populāriem sabiedrotajiem visā Āzijā un Eiropā. Turklāt ASV spēki klejo pa zemeslodi, mēģinot radīt demokrātiju un stabilitāti ex nihilo [8]. Tajā pašā laikā Vašingtona atbalsta nepopulāras diktatūras visā Persijas līcī un Centrālāzijā. Šī stratēģija nav ilgtspējīga.»

Viņam noteikti bija taisnība, un [Krievijas Federācijas] prezidents [Vladimirs] Putins [9] apzinās šo aspektu. Amerikāņu tauta nevar turpināt aizstāvēt tādu valsti kā Vācija – valsti, kas bauda dzīves līmeni, kas ir aprēķināts, lai izraisītu skaudību savā nabadzīgajā austrumu kaimiņvalstī, vienlaikus paštaisnā veidā sludinot «maigu varu» un «ne-karošanu» saviem izlutinātajiem cilvēkiem. Kādā brīdī amerikāņi pamodīsies pie tā, ka tiek negodīgi izmantoti. Viņu bruņotie spēki ir apmācīti karot un mirt Eiropā, to cilvēku vārdā, kuri nesapņotu to pašu darīt Amerikas labā un kuri nav gatavi mirt pat savas dzimtenes dēļ.» [10]

Kontekstā ar citām ačgārnībām, kuras šobrīd norit pasaulē (piemēram, protesti pret nenoliedzami pretīgo un izskaužamo parādību – rasismu, kas finalizējas banālā veikalu izlaupīšanā), autors nonāk pie ne pārāk optimistiskām pārdomām. Šajos dīvainajos laikos cilvēki ir apjukuši un bieži vien neuzdrošinās skaļi pateikt to, ko patiesībā domā. Baidoties no «patiesības ministrijas» darboņu visuredzošās acs un didaktiski pamācošā toņa, kā arī dažādu «ismu» stigmatizācijas, cilvēkiem sāk pietrūkt skaidru orientieru, jo «labā» un «ļaunā» jēdzieni ir sajaukušies, savukārt pielāgošanās jaunajām realitātēm nereti kļūst gluži vienkārši neizturama. Tādēļ, reizēm pārlasot Rodžera Skrutona atziņas, rodas vismaz iluziora sajūta, ka būtu ieelpots svaiga gaisa malks.

Šķiet, ka jautājošiem un domājošiem līdzcilvēkiem būtu vērtīgi uzzināt kaut ko vairāk par neordināro un neērto filozofu Rodžeru Skrutonu. Tāpēc vistuvākajā laikā vairākos turpinājumos publicēsim autora kopīgi ar Signi Skuteli veidotu rakstu sēriju «Rodžers Skrutons un konservatīvisms», lai iepazīstinātu šī bloga lasītājus ar viņa visnotaļ fundamentālajām un pat enciklopēdiskajām zināšanām visdažādākajos jautājumos un vietām kontraversāli novērtētajiem uzskatiem.

Turklāt, iespējams, ir pilnīgi pamatots jautājums, vai nav tā, ka jēdzienu «konservatīvisms» līdzīgi kā «liberālisms» ir «privatizējuši» ļaudis, kuriem ar to nav ne mazākā sakara?