Materiālās un procesuālās krimināltiesības nereti tiek uzskatītas par visas tiesību sistēmas ultima ratio – galējo līdzekli valsts piespiedu mehānismu un instrumentu arsenālā, raugoties rast tiesiskās situācijas noregulējumu, kas atbilst kā tiesiskuma, tā taisnīguma kritērijiem. [1] Šobrīd vēl nemēģinot pēc būtības pievērsties jautājumam par abu minēto kritēriju saturu un krasajām izpratnes modifikācijām, kas arvien biežāk vērojamas pat demokrātiskā justīcijas sistēmā, autoru nolūks būtu vienīgi sniegt rezumējošu vērtējumu par iepriekšējo publikāciju saturā aplūkotajiem tiesību uz taisnīgu tiesu realizēšanas aspektiem, iztiesājot krimināllietas kasācijas instances tiesā. [2] Vienlaikus, iespējams, ar zināmu rezignācijas pieskaņu šajā vērtējumā būtu ieskicējama arī prognoze par apsūdzētā aizstāvības tiesību garantiju praktisko funkcionalitāti, izvēloties apelācijas instances tiesas spriedumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā.

Raugoties no Kriminālprocesa likuma strukturālās uzbūves prizmas, kriminālprocesuālo kārtību kasācijas instances tiesā nosacīti varētu iedalīt divos seperātos posmos – kasācijas tiesvedības ierosināšanas posmā un lietas izskatīšanas kasācijas kārtībā posmā. Tāds secinājums izdarāms tālab, ka lietas izskatīšana kasācijas kārtībā ir pieļaujama un iespējama vienīgi tādā gadījumā, ja senatoru kolēģija nekonstatē kādu no Kriminālprocesa likuma 573.¹ panta pirmajā vai otrajā daļā paredzētajiem pamatiem. Turklāt jāatzīmē, ka Kriminālprocesa likuma 573.¹ panta pirmās daļas kritēriji nosaka formālos pamatus, kad kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma jebkurā gadījumā, kurpretim minētās tiesību normas otrās daļas formulējums piešķir plašas interpretatīvās variācijas par to, vai konkrētā gadījumā kasācijas tiesvedība ir ierosināma vai tomēr ne. Šādas pilnvaras senatoru kolēģijai ir gadījumos, ja tās vērtējumā kasācijas sūdzībā vai protestā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Senāta judikatūra un pārsūdzētais nolēmums uzskatāms par tai atbilstošu.

Savukārt ievērojami plašākai interpretācijai un tādējādi – rīcības brīvībai lemt vai nelemt par kasācijas tiesvedības uzsākšanu parocīgs ir Kriminālprocesa likuma 573.¹ panta otrās daļas 2. punkts, kas ļauj pieņemt šādu atteikumu, kumulatīvi konstatējot, ka nav radušās šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu un ka senatoriem ir izveidojies uzskats jeb pieņēmums, ka izskatāmajai lietai nevarētu piemist būtiska nozīme judikatūras veidošanā.

Minētā kritēriju konstelācija var izraisīt iebildumus kaut vai tikai tās gramatiskā formulējuma dēļ, kas, savukārt, būtiski ietekmē atbilstīgu tiesību normas piemērošanu individuālajam tiesiskajam gadījumam, neraugoties uz pārējo tiesību normu iztulkošanas apakšmetožu pielietojuma rezultātiem. Tā, piemēram, aspektā par šaubu elementu, kas attiecināms uz senatoru vērtējumu par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu, jāatzīmē juridiskajā literatūrā skaidrotais, ka «šaubu» konceptam ir jāatbilst racionalitātes kritērijam, tām jābūt konkrētām un attiecinātām uz individuālo, vērtēšanai pakļauto situāciju. [3] Tādējādi tiesas šaubām, vērtējot iesniegto kasācijas sūdzību, ir jābūt saistītām ar šaubām par tiesību priekšrakstu un tā atbilstību tiesību normām, tiesību principiem un taisnīgumam – dubium iuris –, kas racionālu prātu attiecīgi nostata apstākļos, kuros izspriežamā jautājuma vērtēšana nosacīti apturēta starp diviem vai vairākiem savstarpēji pretrunīgiem priekšlikumiem. [4] Dubium iuris gadījumā tiesas šaubām jāsakņojas jautājumā par tiesiskajiem pienākumiem un rīcības tiesiskumu. Līdz ar to šaubu elements pirmā kritērija ietvaros ir saistīts ar pārsūdzētā zemākas instances tiesas sprieduma tiesiskumu vai tomēr ne–tiesiskumu.

Aizsteidzoties pa priekšu citviet plašāk izvēršamam izklāstam, jānorāda, ka vispārīgi jēdzienam «tiesiskums» latviešu juridiskajā terminoloģijā nav sniegts vienveidīgs, konsekvents definējums, kas jau sākotnēji to tādējādi padara atvērtu plašām jēdzieniskām un saturiskām interpretācijas variācijām.

Konceptuāli plašāko vērtējumu par jēdziena «tiesiskums» juridisko dabu ir sniegusi profesore Dr. iur. Sanita Osipova, norādot, ka daudzējādā ziņā tam šobrīd tiek piedēvēta vairāk politiska nekā juridiska iedaba. [5] Līdz ar to šis jēdziens tādā izpratnē, kādā to šobrīd lieto latviešu juridiskajā terminoloģijā, ir ienācis pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, tulkojot no angļu valodas daudznozīmīgo vārdu justice. [6] Kā norādījusi profesore S. Osipova, vārda justice sakne ir saistāma ar latīņu valodas vārdu Justitia jeb justīciju – tiesas garantētu taisnīgumu. [7] Tādējādi jau romiešu tiesībās kā galvenā tiesību izpratnes sastāvdaļa tika iedibināta koncepcija par divējāda rakstura taisnīguma izpratni – taisnīgumu kā morālu kategoriju (lat. aequitas) un taisnīgumu kā juridisku jeb tiesisku kategoriju (lat. iustitia). [8] Turklāt šo «[..] izpratni reizē ar romiešu materiālajām un procesuālajām tiesībām pārņēma arī kontinentālās Eiropas valstis romiešu tiesību recepcijas gaitā». [9]

Minētais nozīmē, ka arī Latvijas tiesību sistēmā, kas aksiomātiski ir piederīga kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīm, par prevalējošu ir atzīstama minētā taisnīguma kategorizācija. Savukārt tas nozīmē, ka «[l]atviešu valodā jēdziens «tiesiskums» ir šaurāks nekā romiešu tiesību jēdziens «justīcija», kurš vispirms sevī ietver taisnīguma jēdzienu un tikai tad sistēmu taisnīguma garantēšanai jeb tieslietu sistēmu. Tāpēc būtu loģiski arī latviešu valodā atteikties no administratīvā procesa principa «tiesiskums» paplašinātas tulkošanas un piemērošanas attiecībā uz tiesībās garantētu taisnīgumu.» [10]

Ņemot vērā tiesību doktrīnā norādīto, ka ikkatras valsts ideālais mērķis ir garantēt taisnīgumu, [11] šī kritērija saturā ir noteikts šaurs, taisnīgumu garantētnespējīgu nosacījumu – pirmšķietamu tiesiskuma izvērtēšanu. Jēdzieni «tiesiskums» un «tiesiska valsts» nav identi nedz pēc savas semantiskās jēgas, nedz pēc jēdzieniskās slodzes. Tādējādi īsti nav pieļaujams, ka likumdevējs, nosakot kritērijus, kas kalpo par pamatu Senāta «atslogošanai» no izskatīšanai nododamām lietām, tajos ietver tādus juridiskus jēdzienus, kas atbilstoši to saturam faktiski liedz personai tiesības uz savas lietas izskatīšanu kasācijas instances tiesā pēc būtības, proti, kasācijas kārtībā.

Jēdziens «tiesiskums» atsevišķu diskursu ietvaros var pārtapt par utilitāru, politiski orientētu lozungu, kuram nav nekā kopīga ar taisnīguma ideju, kas nostiprināta gan Satversmes 1. pantā, gan 92. pantā. Ievērojot varas dalīšanas teorijas pamatā esošo konceptu par tiesu varas nošķīrumu no izpildvaras kā personas individuālgarantiju pret valsts patvaļu, ir konstatējams, ka, ļaujot Senātam vērtēt pēc būtības politiskas iedabas kritēriju – pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu –, tiek veidota tāda justīcijas sistēma, kurā senatori analizē politiskus apsvērumus un nolēmuma atbilstību attiecīgā laikposma politiskajām vēsmām un nostādnēm.

Tiesību zinātniece Dr. iur. Diāna Apse ir norādījusi, ka «[t]iesiskums kā vispārējs tiesību princips ir lietojams vairākās nozīmēs. Tam ir gan politikas normas nozīme, gan tiesiskās sistēmas augstākās vērtības nozīme, gan regula juris loma, kas nozīmē, ka saskaņā ar to norma jāinterpretē un jāsistematizē» [12]. Minētais skaidrojums tādējādi apstiprina, ka atkarībā no tiesību normas piemērotāja tiesiskās izpratnes par attiecīgo jēdzienu, var krasi mainīties vērtējuma slēdziens par to, vai pārsūdzētais nolēmums uzskatāms par tiesisku vai tomēr ne. Šāds situācijas risinājums kasācijas instances tiesā nonāk krasā pretrunā ar taisnīguma ideju demokrātiskā valstī, jo personas tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā padara pilnīgi atkarīgas nevis no nolēmuma atbilstības taisnīguma kritērijam, bet gan no primāri politiski orientēta tiesiskuma mērķa.

Līdzīgā kārtā iebildumus var raisīt arī likumdevēja izraudzītais formulējums, ka senatoriem pēc kasācijas sūdzības un / vai protesta izvērtēšanas ir tiesības atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kolēģija uzskata, ka izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā. Jēdziens «būtisks» minētajā kontekstā ir saprotams kā kaut kas svarīgs jeb vērā ņemams. [13] Tādējādi likumdevēja izraudzītais formulējums «nav būtisks» nozīmē, ka attiecīgais elements nav svarīgs un nav uzskatāms par vērā ņemamu. Ievērojot to, ka šīs nesvarīguma dimensijas piešķīrums attiecas uz jēdzienu «judikatūra» (ang. case–law, vācu Rechtssprechung), vismaz lakoniski būtu nepieciešams aplūkot minētā termina izpratnes variācijas Latvijas tiesību sistēmā.

Tiek uzskatīts, ka šo jēdzienu Latvijas tiesību sistēmā 2003. gadā ieviesa Dr. iur. Egils Levits, atzīmējot, ka ««[j]udikatūra» [..] ir šaurāks, tīri juridisks jēdziens. Tas nozīmē (galvenokārt augstāko) tiesu nolēmumu kopumu, kas ir pieejami sabiedrībai (publicēti) un kas satur abstraktas juridiskas atziņas (rules, Rechtserkenntnisse). Pie judikatūras nepieder, piemēram, atcelti un acīmredzami kļūdaini spriedumi (taču tie pieder pie tiesu prakses).» [14] Kā uzskatīja E. Levits, «[t]iesai, lemjot par lietu, vispirms ir jāorientējas uz līdzīgām lietām, kas jau reiz ir izspriestas. Tātad judikatūrai, tāpat kā valsts pārvaldes pastāvīgajai praksei, ir prejudiciāls efekts.» [15]

Vienlaikus judikatūra nenozīmē negrozāmus, dogmatiskas ievirzes priekšnosacījumus, kas tādējādi nozīmē tiesisku iespējamību un pieļaujamību to grozīt. Līdz ar to, lai «[..] «atbrīvotos» no iepriekšējo nolēmumu prejudiciālā efekta, tiesai savā nolēmumā ir jāuzrāda saprātīgi iemesli šai maiņai un jāpamato, ka nepieciešamība pēc prakses maiņas ir lielāka nekā sabiedrības intereses saglabāt tiesisko drošību un paredzamību – tātad jaunajai praksei labāk jāatspoguļo ratio legis vai arī tai ir jābūt labāk piemērotai jauniem ārējiem apstākļiem, tiesiskajiem priekšstatiem vai tiesību atziņām.» [16] Vēl jo vairāk – E. Levits bija atzīmējis, ka «[k]atrs tiesnesis ir tiesīgs ar savu nolēmumu ievadīt judikatūras maiņu.» [17] Minētais nozīmē, ka «[..] tiesa judikatūras maiņu var ievadīt tikai un vienīgi ar konkrētu nolēmumu. Tiesai nav iespējams iepriekš paziņot, ka tā mainīs savu judikatūru. Tādēļ tā judikatūras maiņu dara zināmu konkrētā nolēmumā.» [18]

Savukārt profesors Dr. iur. Kalvis Torgāns, attīstot judikatūras izpratni Latvijas tiesību sistēmā, atzīmēja, ka judikatūrai nav obligāti vai galvenokārt jābūt augstāko tiesu nolēmumiem, jo ikviens indivīds, kas atsaucas uz kādu spēkā stājušos spriedumu ir judikatūras paudējs. [19] Dr. iur. Ginta Krūkle ir norādījusi, ka «[..] judikatūra kā tiesību avots būtu ievietojama nošķirti no citiem palīgavotiem, tuvinot to patstāvīgajiem tiesību avotiem. To vajadzētu ievietot kategorijā obligāts tiesību avots, kurš obligāti jāizvērtē un jāņem vērā kopā ar patstāvīgo tiesību avotu. Tomēr obligātums nenozīmē šo normu bezierunu un automātisku piemērošanu.» [20]

Latvijas tiesību zinātnē ir nostiprināts arī Dr. iur. Gundegas Miķelsones konstatējums, ka «[..] judikatūra ir visas tiesiskās juridiski nozīmīgās atziņas, kas ietvertas tiesu un tiesnešu (turpmāk arī ‒ tiesa) nolēmumos un ko tiesa formulējusi, lietojot jebkuru juridisko metodi, jo īpaši tiesību normu interpretācijas un tiesību tālākveidošanas rezultāts» [21].

Noslēdzot šo pavisam strupo ieskatu par jēdziena «judikatūra» izpratni dažādos Latvijas tiesību zinātnieku darbos, ir jāakcentē arī profesores Dr. iur. Daigas Rezevskas norādījums, ka «[j]udikatūra (gan vispārējās jurisdikcijas tiesu, gan EST, ECT, ST) ir tiesību avots jebkurā Latvijas tiesiskās sistēmas tiesību nozarē, neatkarīgi no tā, vai likumdevējs ir spējis to pienācīgi noformulēt rakstītajā normatīvajā aktā vai nē, jo tiesību avots demokrātiskā tiesiskā valstī ir nevis likumdevējs, bet gan suverēns.» [22] Ievērojot to, ka likumdevējs minētajā kritērijā ir lietojis tikai jēdzienu «judikatūra», neprecizējot, kurš ir šīs judikatūras izdevējs, atzīmēšanas vērts ir D. Rezevskas pamatotais norādījums, ka ir jānošķir Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Satversmes tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra no nacionālo vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūras. [23] Citiem vārdiem sakot – «[..] EST, ECT un Satversmes tiesas judikatūra jāizceļ ārpus palīgavotu grupas un jāpievieno patstāvīgo tiesību avotu grupai, taču ne pamatavotu grupai, kur sakarā ar to, ka Latvija ir kontinentālās Eiropas tiesību saimes valsts, ierindojam tikai normatīvos tiesību aktus, kas ir raksturīgi tā saucamajām rakstīto tiesību zemēm, bet gan pievienojam to pie papildus tiesību avotiem, kur papildus tiesību avoti ir tie nerakstītie tiesību avoti, kas sastāv no tiesību normām, kuru avots nav likumdevējs, bet gan suverēns, proti, līdzās vispārējiem tiesību principiem un ieradumu tiesībām. Pie palīgavotiem paliek pārējā vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūra. Protams, no zinātniskā viedokļa nav labi lietot vienu un to pašu terminu divās dažādās tiesību avotu iedalījuma vietās, bet tas jau ir nākamās izpētes jautājums, kā šos terminus nošķirt un kā atrast citu terminu, ar ko apzīmēt to judikatūru, kurai piemīt vispārsaistošs spēks.»

Nule kā aplūkotā doktrinārā ietvara izvērtējuma rezultātā ir pamats konstatēt, ka minētais kritērijs, raugoties pirmšķietami vērtēt to, vai izskatāmajai lietai varētu būt kāda nozīme judikatūras veidošanā, ir saturiski neskaidrs un ne vienmēr garantē slēdziena pareizumu, proti, pamatotu konstatējumu, ka konkrētajai lietai jaunas judikatūras veidošanā nevarētu piemist nekāda nozīme. Turklāt jāatgādina tiesību literatūrā skaidrotais, ka judikatūra nerodas valsts veiktas atlases kārtībā, bet gan brīvas juridiskās domas attīstības gaitā. [24]

Poļu tiesību zinātnieki, vērtējot kriminālprocesa mērķa sasniegšanas perspektīvas kriminālprocesā, ir norādījuši, ka minētais koncepts ietver virkni elementu, kas uzskatāmi par «kriminālprocesa pamatvērtībām». [25] Ne vienmēr kriminālprocesa mērķa definējums visos kriminālprocesuālajos modeļos būs idents, līdzīgi – arī pamatvērtības ne vienmēr būs vienādojamas, tomēr kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs, vērtējot kriminālprocesa mērķa elementus, kā kopējie elementi tiek atzīmētas tādas vērtības kā nepieciešamība pie kriminālatbildības saukt tieši noziedzīgā nodarījuma izdarītāju un pasargāt nevainīgu personu no notiesāšanas; pareiza Krimināllikuma normu piemērošana, cietušās personas tiesību un tiesiski aizsargāto interešu aizsardzība un lietas izskatīšana saprātīgā termiņā. [26] Kā skaidro kriminālprocesa filozofijas pētnieki, būtu kļūdaini pieņemt, ka visu šo vērtību un elementu praktiskā piemērošana un «iedzīvināšana» būtu realizējama vienlaikus un uzreiz ikkatrā kriminālprocesa posmā – «[n]e vienmēr šos elementus ir iespējams izpildīt visus uzreiz, un to līdzsvarošana – lai gan likumdevējam konkrētos risinājumos to ir jāveic – jāīsteno tiesvedības gaitā tiesā [..]» [27].

Šis apstāklis – fiziskā un praktiskā neiespējamība visus kriminālprocesa mērķa elementus krimināltiesvedības laikā realizēt vienlaikus – mūsdienu kriminālprocesā tādējādi veido pamatu fundamentāliem vērtību konfliktiem, kas savukārt iezīmē nereti grūti atšķetināmas vai pat nerisināmas procesuālās opozīcijas un savstarpēju saspīlējumu. Ārvalstu pētnieki, raugoties izšķirt konkrētas šo vērtību kolīziju kopas, kā primāro identificējuši konfliktu starp apsūdzētā tiesībām (tiesībām uz aizstāvību) un procesa efektivitāti (ātrumu); konfliktu starp materiālo un procesuālo taisnīgumu, kam jābūtības izteiksmē jātop īstenotam vienlaikus; konfliktu starp cietušā un liecinieku cieņas aizsardzību iepretim patiesības paušanas pienākumam, kā arī konfliktu starp taisnīgumu konceptu un krimināltiesību preventīvo funkciju. [28]

Tamlīdzīgs teorētisks ieskats sniedz apstiprinājumu, ka tiesībās nostiprināto vērtību kolīzijas nav izņēmums, kas tādējādi nevarētu skart tiesvedības posmu kasācijas instances tiesā. Gluži pretēji – indivīdam, kurš pakļauts kriminālprocesuālajām attiecībām, kas veidojas ar brīdi, kad persona top iesaistīta kriminālprocesā kādā no procesuālajiem statusiem, kas piešķir tiesības uz aizstāvību, pamatoti varētu veidoties paļāvība, ka dažādos krimināliztiesāšanas posmos, ievērojot to specifiku, viņam tomēr būs iespēja pilnvērtīgi realizēt vismaz tās tiesības, kas viņam piemīt, un pieprasīt atbilstošu attiecīgās tiesiskās situācijas juridisko novērtējumu.

Kā redzams no publikācijā iepriekš ieskicētā tiesisko priekšrakstu satura, kas ļauj atteikt lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā, mūsdienu Latvijas kriminālprocesa modelī atbilstoša tiesiskās situācijas novērtējuma panākšana, Senātam taisot nolēmumu lietā pēc «būtības» (tas ir, ievērojot Senāta kompetenci un robežas), nebūt nav iespējama visos gadījumos. Šeit autori, protams, nepauž iebildes par to, ka formālo kritēriju neievērošana kasācijas sūdzības formas un satura izstrādes procesā patiešām var un tam arī vajag būt pamatam atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, bet gan vērš uzmanību uz to, ka krimināllietām, kā jau tas daudzkārt uzsvērts iepriekš, piemīt visaugstākā iejaukšanās pakāpe indivīda pamattiesību un brīvību lokā, tādējādi kritiski būtu uztverams tāds likumdevēja patlaban piedāvātais risinājums, kas, lai gan atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību pieprasa motivēt, tomēr ļauj ar nekontrolēta plašuma vērienu ikvienā konkrētā gadījumā «ielasīt» lietas «nebūtiskumu» judikatūras veidošanā vai neraisīt šaubas par nolēmuma tiesiskumu, vai pirmšķietami konstatēt nolēmuma atbilstību jau esošajai judikatūrai.

Turklāt minēto acīmredzamo tiesiskuma defektu loku, kas tomēr neļauj procesuālo posmu, kura ietvaros tiek vērtēta kasācijas tiesvedības ierosināšanas iespējamība, atzīt par nevainojami izstrādātu un apsūdzētā procesuālās pamattiesības pilnībā nodrošinošu, papildina arī jau iepriekš autoru plaši analizētā apspriežu istabas institūta iztrūkums. [29] Ja lietas izskatīšanas kasācijas kārtībā posmā šī institūta neesība deformē tiesiskuma ideju apstākļos, kad lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, tad kasācijas tiesvedības kā procesuālas stadijas pirmajā posmā – lietas ierosināšanas momentā – šis defekts vērojams kā precīzas procesuālās formas nenoteikšana tam, kādā procesuālā kārtībā senatori pieņem attiecīgo lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Šādu procesuālo trūkumu esība normatīvā regulējuma saturā rada šaubas par visas kasācijas tiesvedības krimināllietās būtību un tās saskanību ar taisnīguma ideju demokrātiskā krimināljustīcijā.

Ja vēl pirms dažiem mēnešiem autoriem vaicātu, vai tamlīdzīgos apstākļos nebūtu vērts rosināt šādu normu izvērtēšanu, piemēram, konstitucionālās kontroles ietvaros vai izmantojot starptautiskos tiesību aizsardzības mehānismus, atbilde, visdrīzāk, būtu bijusi apstiprinoša un pat visai cerīga. Šobrīd, noslēdzot publikāciju sēriju par tiesību uz taisnīgu tiesu realizācijas problēmām kasācijas instances tiesā, tamlīdzīgam optimismam gan diemžēl vairs nebūtu vietas, jo Satversmes tiesa ir paudusi pirmšķietamu vērtējumu, ka Kriminālprocesa likuma 573.¹ panta otrajā daļā nostiprinātie kritēriji būtu tulkojami kā likumdevēja un valsts rīcības brīvības rezultāts, nosakot, kādas lietas un ar kādiem nosacījumiem ir izskatāmas kasācijas kārtībā, kā arī tamlīdzīgu kritēriju loks piešķirot pietiekamu diskrēciju senatoriem, lai pēdējie «[..] varētu izvērtēt konkrētu lietu izskatīšanas nepieciešamību.» [30] Līdzīgi Satversmes tiesa nav saskatījusi defektus, kas saistāmi ar apspriežu istabas institūta neesību kasācijas instances tiesā – nedz lietas ierosināšanas posmā, nedz lietas iztiesāšanas posmā. [31] Tādējādi veidojas pamats konstatējumam, ka vismaz pagaidām kriminālprocesuālās kārtības īpatnības, kas raksturīgas lietas izskatīšanai kasācijas instances tiesā, konstitucionālā plaknē un likumdevēja rīcības kontroles kriminālprocesuālās likumdošanas jomā līmenī vēl nav sasniegušas tādu apsūdzētā individuālo tiesību un brīvību aizskāruma pakāpi, lai šis aizskārums šķistu īsts ne tikai pašam apsūdzētajam, topot pakļautam tamlīdzīgam noregulējumam.

Lai nu kā, šāds problēmsituācijas «sausais atlikums» vismaz ir devis papildu jaunu vielu pārdomām par to, ciktāl likumdevējs šī jēdziena visplašākajā nozīmē vēl varētu testēt Satversmes 92. panta formulējumā ietverto tiesību principu elastību un acīmredzami formāli un teorētiski uzburtās stingrības relativitāti. Vienlaikus tas arī ļauj novērot akcentu maiņu vērtējumā par atsevišķu pamattiesību kataloga elementu saturu un acīmredzamo, bet, iespējams, pat neapzināti izveidojušos priekšrocību piešķiršanu tām pamattiesību grupām, kas primāri saistītas ar sociālo pamattiesību izvirzīšanu kā prioritāro valstiskās tiesībpolitikas elementu, arvien retāk pievēršoties pilsonisko brīvību novērtējumam un to ierobežošanas rafinētajai niansētībai.

Autoru ieskatā, Satversmes 92. panta saturs un tvērums materiālo un procesuālo krimināltiesību izzināšanas dimensijā vēl ne tuvu nav pietuvojis savam maksimumam, kas galvenokārt saistāms gan ar nepietiekamas intereses esību par šo, kā jau tas tika atzīmēts raksta sākumā, valsts piespiedu līdzekļu arsenāla ultima ratio, gan ar valstiski nosacītu politisko kursu, kas tiek nepietiekami orientēts uz tiesību zinātnes attīstīšanu šajā specifiskajā apakšnozarē. Publikāciju sērijas ietvaros izklāstītie apsvērumi, pēc autoru domām, tomēr varētu kalpot par pietiekami labu atspēriena punktu arī turpmākam vērtējumam par tiesvedības krimināllietās norisi kasācijas instances tiesā, izvirzot likumdevējam trejādus izvērtējamos konceptus, kas, pat neraugoties uz pirmšķietami izteikto Satversmes tiesas vērtējumu, ir saistāmi ar pārskatāma un pārredzama procesa lietas izskatīšanai rakstveida procesā Senātā normatīvu nostiprināšanu.

Šajā ziņā pirmais likumdevējam vērtējamais faktors ir tas, ka apspriežu istabas institūts un ar to saistītā noslēpuma aizsardzība netiek viennozīmīgi attiecināta uz procedūru kasācijas instances tiesā, [32] kas, savukārt, kā nākamo analizējamo elementu izvirza prasību vērtēt, kādā procesuālajā formā, proti, tiesas sēdē, rīcības sēdē vai citā veidolā senatori nonāk pie tāda vai citāda nolēmumā izteiktā secinājuma. Visbeidzot, analizējot kasācijas tiesvedības īpatnības, turpmākās kriminālprocesuālā noregulējuma pilnveides perspektīvā ir izvērtējama jēgpilnu garantiju nodrošināšana apsūdzētajam tapt uzklausītam arī kasācijas instances tiesā, to realizējot, piemēram, ar rakstveida argumentācijas par tiesību jautājumiem iesniegšanu, kā tas analoģiski ir paredzēts gadījumos, ja Senāts, piemēram, uzskata par nepieciešamu papildus pieprasīt prokurora viedokli izskatāmajā lietā.

Rezumējot publikāciju sērijā aplūkotos tiesiskos konceptus, nerodas šaubas, ka arī Senāta darbības modelis likumdevējam būtu jākonstruē tā, lai tiesvedības ietvaros kriminālprocesā ne tikai taptu veidota vienota tiesību izpratne, bet fokuss netiktu novirzīts arī no apsūdzētā tiesību aizsardzības, ievērojot kriminālprocesa kā norises sevišķo lomu valsts tiesisko norišu kopumā. Tas, ka mūsdienu Latvijas kriminālprocesā šī uzdevuma realizēšana ir izvērtusies par krietnu apgrūtinājumu un prāta mežģi, primāri sakņojas apstāklī, ka dažādiem procesuāliem institūtiem, konceptiem un atsevišķu normu saturam sporādiski tiek piešķirta vai nu jauna interpretatīvā konotācija, vai voluntāri rosināta atteikšanās no tiesību pamatprincipiem, argumentējot to ar attiecīgo priekšrakstu neefektivitāti, netaisnīgumu vai netiesiskumu.