Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [1] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 6. panta 3. punkta d. apakšpunkts noteic, ka ikvienam, kurš tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības «nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus.» Saskaņā ar minētās normas interpretāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā tas tādējādi nozīmē ne tikai pienākumu īstenot vienlīdzīgu attieksmi pret apsūdzību un aizstāvību, bet arī to, ka liecinieku nopratināšanai kopumā ir jānotiek atbilstoši sacīkstes principa būtībai. [2] Kā autori jau to secināja iepriekš, Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību – sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām – īstenošana faktiski ir pakārtota tam, vai aizstāvībai, ar to saprotot gan pašu apsūdzēto, gan tā aizstāvi, ir bijusi jēgpilna un reāla iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem un uz apsūdzību attiecināmajiem pierādījumiem, tādējādi izlemjot, kuras no pirmstiesas kriminālprocesā jau nopratinātajām vai, gluži pretēji, vēl nemaz neiztaujātajām personām būtu uzaicināmas uz tiesas sēdi. [3] Citiem vārdiem to varētu dēvēt arī šādi – paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošana nepārprotami korelē ar apsūdzētā tiesībām izraudzīties aizstāvības taktiku jeb pozīciju.

Atšķirībā no daudziem citiem materiālo un procesuālo krimināltiesību institūtiem, aizstāvības taktika kā atsevišķs un būtisks kriminālprocesa elements vēl nav bijusi visaptverošas konceptuālās juridiskās analīzes priekšmets. Iespējams, tā tas ir arī tamdēļ, ka lielākā daļa aizstāvības līdzekļu un metožu gadsimtiem ilgi tikuši attīstīti praksē, iztrūkstot vienotam noteikumu, prasību vai instrukciju kopumam, kas šīs prasmes ļautu iegūtu ātrāk – bez individuāliem meklējumiem. Tādējādi var apgalvot, ka aizstāvība iemieso tik sarežģītus cilvēka priekšstatus par taisnīgumu un morāli, ko ierobežo lietderības un efektivitātes prasības, ka tie ir pārāk kompleksi un, iespējams, dažkārt pat pārāk neloģiski, lai tos reducētu uz integrētu, visaptverošu un iekšēji konsekventu apsūdzēto attaisnojošu vai vismaz aizstāvošu kriminālprocesuālo sistēmu. [4] Tādējādi terminu «aizstāvība» parasti lieto, vismaz ierastā nozīmē, lai raksturotu jebkuru identificējamu apstākļu kopumu, kas var novērst nepamatotu vai pārāk bargu notiesāšanu par noziedzīgu nodarījumu, ne tikai to pozitīvi tiesisko priekšrakstu kopumu, kas ietverts kodificētajās kriminālprocesuālajās normās. [5]

Saskaņā ar Prokuratūras likuma 14. panta pirmo daļu kriminālprocesā kā publiskās apsūdzības procesā tieši prokurors Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā uztur valsts apsūdzību krimināllietās visās Latvijas Republikas tiesās. Īstenojot šo funkciju, prokurora rīcībā ir ne tikai ievērojama informatīvā bāze un resursi, bet arī procesuālo tiesību un priekšrocību arsenāls. Taču, kā vismaz idejiski uz to vedina Kriminālprocesa likuma 17. un 18. pantā nostiprināto procesuālo funkciju nošķīruma un pilnvaru līdzvērtības būtība, [6] nešķistu taisnīgi aizstāvības funkcijas realizētājam prasīt piedalīties gan pirmstiesas kriminālprocesa, gan iztiesāšanas praktiskajā norisē, vienlaikus viņu atstājot bez līdzvērtīgām iespējām ne tikai nopratināt procesa dalībniekus vai veikt citas procesuālās darbības, bet arī izmantot sava aizstāvamā interesēs visnotaļ plašo tiesisko instrumentu arsenālu, kura praktiskā esība gan nereti ir atkarīga ne tik daudz no likumdevēja expressis verbis piešķirto tiesību apjoma, kā no paša aizstāvības īstenotaja apķērības vai izmanības.

Tiesības uz advokātu Satversmes 92. panta izpratnē, pirmkārt, ietver tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību un, otrkārt, valsts pienākumu šādu palīdzību sniegt personām, kuras pašas nevar to atļauties. Šāds no Satversmes 92. panta atvasināmais ikvienas personas tiesību uz advokāta palīdzību saturs nav izsmeļošs; tas var tikt paplašināts, bet ne ierobežots. [7] Advokātu spējas nodrošināt kvalificētu juridisko pārstāvību un sniegt juridisko palīdzību tiek prezumētas, kas izskaidrojams kaut vai ar šai profesijai likumā noteiktajām prasībām: augstākā juridiskā izglītība, likumā noteiktā darba pieredze, pārbaudījuma kārtošanas nepieciešamība u.tml. Advokatūras institūtam piemīt liela nozīme kvalificētas juridiskās pārstāvības nodrošināšanā, jo advokāts ir ne tikai pārstāvis, kura uzdevums ir atvietot pusi tiesā un sasniegt sava pilnvardevēja noteikto galamērķi, bet vienlaikus arī tiesību aizstāvis. Advokāts, dodot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā. [8]

Šo kvalitāšu un spēju kopums ir vērsts uz taisnīguma nodrošināšanu tiesvedībā, kas prasa, lai apsūdzētais varētu saņemt visu ar juridisko palīdzību īpaši saistīto aizstāvja pakalpojumu klāstu. Šajā sakarā advokātam ir jāspēj bez ierobežojumiem nodrošināt šīs personas aizstāvības pamataspektus: lietas apspriešanu, aizstāvības organizēšanu, apsūdzētajam labvēlīgu pierādījumu vākšanu, sagatavošanos nopratināšanai, atbalstu grūtībās nonākušam apsūdzētajam un aizturēšanas apstākļu pārbaudi. [9]

Kriminālprocesa vēsturē minēto ierasts apzīmēt ar jēdzienu favor defensionis jeb «aizstāvības priekšrocībām» [10], kurajēga kā būtiskai kriminālprocesa sastāvdaļai kontinentālās Eiropas kriminālprocesā, kas pazīstama kopš Apgaismības laikmeta klasiskā inkvizīcijas procesa, ir kompensēt (mīkstināt) kriminālprocesa inkvizitoriālās būtības trūkumus un radīt līdzsvarojošus mehānismus iepretim tam, ka apsūdzētais un viņa aizstāvība visos laikos ir atradusies objektīvi «vājākā» kriminālprocesuālajā pozīcijā. [11]

Tiesību zinātnē šo procesuālo elementu, kas nav uzskatāms par atsevišķu kriminālprocesuālo institūtu, bet gan neatņemamu aizstāvības funkciju raksturojošu faktoru, uzskata par «[..] procesuālu konstrukciju, kas var tikt izmantota kolīziju risināšanā, kuras rodas sakarā ar visu institūtu un principu balansa problēmām, nolūkā nodrošināt gan apsūdzētā tiesības, gan arī alternatīvās privātās un publiskās procesuālās vērtības» [12]. Tādējādi ar šo formulu tiek izteikts ļoti plašs apsūdzētajam piemītošo priekšrocību spektrs savas aizstāvības realizēšanā (nevis šaurs tiesību loks kādā konkrētā jeb specifiskā procesa stadijā, vai arī, piemēram, vienīgi tās pieaicināta profesionāla aizstāvja specifiskas tiesības utt.). [13] Citiem vārdiem, likumdevēja uzdevums ir apzināties «aizstāvības priekšrocību» konceptu un to ņemt vērā, lai, pieņemot kriminālprocesuālo noregulējumu, aizstāvībai nodrošinātu samērīgas un līdzvērtīgas iespējas aizstāvēties pret valsts sodošo un apsūdzošo varu.

Mūsdienās favor defensionis koncepts, kuru, protams, to izsakot jābūtības formā, nedrīkstētu ignorēt arī likumdevējs, tiek tulkots gan plašākā, gan šaurākā nozīmē.

Šaurākā nozīmē aizstāvības priekšrocības ir iztulkojamas kā atsevišķu ekskluzīvu aizstāvības puses tiesību kopums (piemēram, apsūdzētā tiesības uz pēdējo vārdu utt.) vai kā «šaubu gadījumā par labu apsūdzētajam» principa īstenošana kriminālprocesā.

Savukārt jēdziena plašākā izpratnē favor defensionis iegūst ekvivalenta sinonīma nozīmi «tiesībām uz aizstāvību». Tomēr favor defensionis var tikt uztverta kā abstrakta kontinentālās Eiropas kriminālprocesam raksturīga procesuālā konstrukcija, kurai būtu papildus jāgarantē tiesības uz aizstāvību kā daudz vājākai procesa pusei, apveltot to ar priekšrocībām un privilēģijām salīdzinājumā ar apsūdzības pusi, lai tiktu pārvarēta tīri mehānistiska procesuālo pilnvaru vienādošana. [14]

Latvijas kriminālprocesa doktrīnā aizstāvības privilēģiju koncepts ticis vērtēts nepelnīti maz, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā un kontinentālās Eiropas doktrīnā šim jēdzienam piešķirta būtiska loma. Piemēram, lietā Jallohs pret Vāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesa akcentēja, ka «[n]osakot, vai process kopumā bija taisnīgs, jāņem vērā arī tas, vai ir ievērotas tiesības uz aizstāvību. Jo īpaši ir jāpārbauda, vai apsūdzētajam tika dota iespēja apstrīdēt pierādījumu autentiskumu un iebilst pret to izmantošanu. Turklāt ir jāņem vērā pierādījumu kvalitāte, tostarp tas, vai apstākļi, kādos tie tika iegūti, rada šaubas par to ticamību vai precizitāti» [15].

Līdz ar to favor defensionis konstrukcija izpaužas tajās kriminālprocesuālajās normās un institūtos, kur aizstāvības puse tiek apveltīta ar papildu tiesībām vai tiek atbrīvota no pienākumiem vai arī kādā citā veidā tiek nostādīta daudz izdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar apsūdzības pusi ar tiešu mērķi šādi speciāli «mākslīgi» konstruētā veidā kompensēt pušu faktisko procesuālo nevienlīdzību jautājuma izlemšanā par personas vainīgumu. [16]

Favor defensionis pamatā faktiski ir visi nevainīguma prezumpcijas elementi, tomēr šim elementam piemīt īpaša loma aizstāvības īstenošanā, kas citkārt ir pazīstama arī kā «aizstāvības taktika». Proti, aizstāvis var veidot aizstāvības taktiku, par pamatu ņemot nevainīguma prezumpcijas principa struktūru. Un tādējādi aizstāvību var uzskatīt par procesuālu atbildi uz apsūdzību. Līdz ar to šajā gadījumā aizstāvība savu stratēģiju un taktiku var veidot, apšaubot apsūdzības argumentus – to loģisko, procesuālo un citu apsūdzības pozīcijas trūkumu apzināšanu un demonstrēšanu tiesas sēdē. [17] Šī koncepta praktisko efektivitāti trāpīgi raksturojuši franču aizstāvji: «Prokurora kungs! Es neesmu šeit, lai pierādītu. Es esmu šeit, lai parādītu, ka jūs neko neesat pierādījis.» [18]

Doktrīnā tiek uzsvērts, ka parasti var konstatēt četru vai pat piecu veidu aizstāvības taktikas: apsūdzības pierādījumu pietiekamības apšaubīšana; nodarījuma pārkvalificēšanas taktika; izdarītā reabilitācijas jeb tiesiskas attaisnošanas taktika; aizbildināšanās jeb pašaizsardzības taktika; publiskās kārtības aizstāvība bez vainas, kā arī nepieskaitāmības atzīšanas taktika. [19]

Apsūdzības pierādījumu pietiekamības apšaubīšanas taktika izpaužas tādējādi, ka «aizstāvības dēļ» apsūdzība nevar atbilstoši noteiktajam pierādīšanas standartam pierādīt visus prasītos noziedzīgā nodarījuma elementus, objektīvās rīcības, apstākļu un rezultāta elementus un to atbilstošās vainas prasības. [20] Nodarījuma pārkvalificēšanas taktika izmantojama, lai vērstu uzmanību uz to, ka inkriminētā noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija, ievērojot faktiskos un tiesiskos apstākļus, ir kļūdaina. Pārējās aizstāvības taktikas ir uzskatāmas par vispārīgām, tas ir, jebkurā kriminālprocesā īstenojamām stratēģijām.

Īstenojot aizstāvības taktiku, aizstāvis un apsūdzētais ir tiesīgi izmantot Kriminālprocesa likumā un cilvēktiesību dokumentos nostiprinātās tiesības. Par būtiskāko taktikas elementu tiesību avotos tiek atzīta personu nopratināšana tiesas sēdē: «Aizstāvības mākslā par savu liecinieku nopratināšanu nav nekā svarīgāka un sarežģītāka kā oponenta liecinieku nopratināšana. Šī ir visbīstamākā procesa daļa, jo šeit pieļautās kļūdas gandrīz vienmēr ir neatgriezeniskas. Tiesas cīņā šī nopratināšana ir līdzīga tam, ko flotes taktikā sauc par manevrēšanu zem lodēm, un advokātam jāpiemīt daudzām īpašībām, kas šādos apstākļos nepieciešamas jūrniekam: drosmei un piesardzībai, apņēmībai un atjautībai, piesardzībai un taktam. Jūs nedrīkstat izvēlēties pārāk taisnu kursu, nedrīkstat pārāk stingri turēties izvēlētajā virzienā, citādi ienaidnieks viegli pietuvosies un izmantos jūsu vienkāršību, lai jūs nogremdētu ar vienu šāvienu. Jums ir enerģiski jāmanevrē, šur un tur izšaujot pa lielgabala lodītei uz ienaidnieku, līdz, smaidot veiksmei, jums izdodas viņu noķert un uzlēkt uz kuģa. Jautājumu krustugunis ir salīdzināmas ar abpusēji griezīgu zobenu, [..] nekvalificēts advokāts tajā drīzāk pazaudēs sava klienta aizstāvību nekā pazudinās oponenta apsūdzību» [21].

Praktiskā izteiksmē tas nozīmē to, ka, aizstāvībai lemjot par to, kuri liecinieki ir nopratināmi tiesas sēdē un pēcāk gatavojoties konkrētai šo liecinieku nopratināšanai, ar vislielāko profesionālo rūpību ir jāizvērtē katra konkrētā liecinošā persona, katrs uzdodamais jautājums un katras eventuāli saņemamās atbildes saturs. Saskaņā ar aizstāvju vidū plaši izskanējušo uzskatu – neuzdod lieciniekam jautājumu, kuram tu nezini atbildi [22] –, un ielāgojot aizstāvības īstenošanas praktiskās izpausmes, tiesības uz aizstāvību kā aizstāvības taktika paredz to, ka jau tajā procesuālajā momentā, kad aizstāvība iesniedz lūgumu uzaicināt lieciniekus jeb paziņojumu par nopratināmajām personām, tai vismaz hipotētiskā līmenī jau ir jāzina aptuvenais jautājumu tvērums, kas uzdodams katram no lieciniekiem.

Šiem elementiem tādējādi piemīt ievērojama nozīme, vērtējot arī Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas būtību, jo, kolīdz likumdevējs nenodrošina līdzsvarotu apsūdzētā tiesību aizsardzības mehānismu, ir konstatējama nesamērīga tā tiesību uz taisnīgu tiesu aizskaršana. Proti, tā izpaužas kā nesamērīgu procesuālo termiņu noteikšana aizstāvības tiesību izmantošanai – paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai, jo izvērtējumam par nopratināmajām personām un to uzaicināšanas nepieciešamību ir jābalstās aizstāvības izraudzītajā pozīcijā un aizstāvības zināšanās par krimināllietas materiālu saturu. Nepiešķirot saprātīgu un samērīgu laiku iepazīties ar krimināllietas materiāliem, šo tiesību īstenošana ir iluzora un līdzinās formalitātei.

Tiesību doktrīnā ticis uzsvērts, ka, «[..] nodrošinot pusēm vienlīdzīgas iespējas pierādīšanā jebkurā gadījumā, būtu jāparedz mehānisms, kā īstenot aizstāvības puses iniciatīvu vākt lietas faktiskos datus, tas ir, tās aktīvās iespējas piedalīties pierādīšanā. krimināllieta. Pušu procesuālās vienlīdzības nodrošināšanai nepietiek ar tikai un vienīgi aizstāvības puses procesuālo garantiju nodrošināšanu kā teorētisku kategoriju (favor defensionis). Pretējā gadījumā būs acīmredzams procesa dalībnieka brīvības ierobežojums aizstāvības metožu izvēlē. Šajā sakarā atgādināms, ka pierādīšanas subjektiem ir raksturīgas tieši tādas procesuālās tiesības, kas ļauj tiem aktīvi piedalīties pierādīšanas procesā, saņemt un iesniegt jaunus pierādījumus, balstīt uz tiem savu argumentāciju, nevis palikt tikai procesuālā oponenta jau izveidotā pierādījumu kopuma kritikas ietvaros» [23]. Tādējādi kriminālprocesā, lai vismaz līdzvērtīgi ievērotu tās puses tiesības, kura veic aizstāvības funkciju, ir nepieciešams, lai pierādījumi tiktu uzrādīti apsūdzētā klātbūtnē un lai tos varētu apstrīdēt sacīkstes procesuālajā formā. [24] Šī prasība ietver nepieciešamību nodrošināt efektīvu iespēju nopratināt lieciniekus un apstrīdēt pierādījumus. Taču atbilstoši Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta a. apakšpunkta būtībai tiesības aizstāvēties var īstenot efektīvi, tas ir, kaut vai ar minimālām izredzēm gūt panākumus, tikai tad, ja apsūdzētais zina, par ko viņš tiek apsūdzēts. [25] Savukārt, interpretējot Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta b. apakšpunktā paredzēto tiesību īstenošanu, doktrīnā uzsvērts, ka apsūdzētajam ir tiesības zināt detalizētu informāciju, uz kādiem pierādījumiem apsūdzība ir balstīta, jo tā ir neatņemama sastāvdaļa aizstāvības sagatavošanai un sacīkstes principa nodrošināšanai. [26]

Apsūdzētajam ir tiesības tikt informētam ne tikai par apsūdzības «pamatu», tas ir, par darbībām, kuras viņš ir izdarījis un uz kurām balstīta apsūdzība, bet arī par apsūdzības «raksturu», proti, nodarījuma tiesisko raksturojumu. [27] Tādējādi noziedzīgā nodarījuma tiesiskie apstākļi jāizklāsta maksimāli pilnīgi, lai tajos tiktu atspoguļota ikviena inkriminētā noziedzīgā sastāva pazīme. Apsūdzībai jābūt tik konkrētai un pilnīgai, ka tā uzskatāmi un nepārprotami raksturo personai inkriminēto nodarījumu un rada iespēju aizstāvēties, jo aizstāvēties iespējams tikai pret noteikti zināmu un noteiktās robežās ietvertu apsūdzību. [28]

Tiesībām būt informētam par apsūdzību līdz ar to piemīt divi dažādi aspekti. Pirmais un primārais attiecas uz aizstāvības tiesībām nekavējoties – vai vismaz pietiekami agrīnā procesa posmā – saņemt informāciju par apsūdzības apgalvojumiem. Raugoties no citas perspektīvas, tas atbilst romiešu principam – «nemo iudex sine actore» (latīņu val. – nav tiesneša bez prasītāja). [29] Otrais šo tiesību aspekts ir loģiskas sekas pirmajam – kad informācija ir paziņota aizstāvībai, apsūdzību nevar grozīt, ja vien nenotiek jauna saziņa ar apsūdzēto un netiek piešķirts pietiekams laiks, lai ļautu aizstāvībai pielāgoties jaunajai situācijai. Šis princips ir pazīstams arī kā apsūdzības «nemainības princips». [30]

Tiesības tikt informētam par apsūdzības raksturu un iemeslu savukārt ir jāapsver ciešā kopsakarā ar apsūdzētā tiesībām sagatavot savu aizstāvību. [31]

Aizstāvības izstrāde faktiski sākas ar to brīdi, kad, sagatavojot paziņojumu par nopratināmajām personām, apsūdzētais un tā aizstāvis pirmoreiz izvērtē visus lielus materiālus, lai izlemtu, kuras personas būtu izsaucamas uz tiesas sēdi nopratināšanai. Aizstāvēšanās pret apsūdzību tiek īstenota krimināllietas iztiesāšanas stadijā, turklāt «[t]iesa lietu izskata tikai celtās apsūdzības robežās, izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību (KPL 23. pants). Ja apsūdzībā ir būtiski trūkumi, faktiski tā nepilda savas funkcijas jeb, citiem vārdiem, nemaz nav apsūdzības, kuras robežās tiesai jāskata lieta. Tātad pastāv procesuāls šķērslis lietas tālākai virzībai, tajā skaitā iztiesāšanas uzsākšanai» [32]. Saprast apsūdzību šī jēdziena plašākajā vai šaurākajā izteiksmē nozīmē piešķirt tiesības apsūdzētajam iepazīties ar apsūdzības pamatojumu. [33] Jāuzsver, ka iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir nodalāma no krimināllietas materiālu saņemšanas, ko acīmredzot nav ņēmis vērā likumdevējs. [34] Tikai pēc tam, kad aizstāvība ir saņēmusi krimināllietas materiālus, tā var sākt ar tiem iepazīties, vienlaikus veidojot aizstāvības pozīciju divos virzienos: faktisko apstākļu analīze, ievērojot krimināllietas materiālu saturu, un noziedzīga nodarījuma juridiskās kvalifikācijas analīze. [35] Balstoties uz šo analīzi, aizstāvība izlemj to, kuras personas tiesas sēdē būtu nopratināmas un kādas aizstāvības pozīcijas īstenošanai nepieciešamas ziņas šīs personas varētu sniegt.

Viena lietas dalībnieka izteikts arguments par otra lietas dalībnieka iesniegto pierādījumu saturu, nozīmi lietā un ticamību ir ārkārtīgi būtisks tiesai, lai tā spētu adekvāti novērtēt šos pierādījumus, jo lietas dalībnieki ir ievērojami labāk informēti par lietas apstākļiem nekā tiesa. Sacīkstes princips, kā atzīts literatūrā, nodrošina šādu procesuālo darbību iespējamību. [36] Viena no būtiskākajām aizstāvības taktikas izpausmēm ir aizstāvības pozīcija, kas krimināllietā ir aizstāvības attieksme pret celto apsūdzību, viedoklis par apsūdzības pierādītību, likumību un pamatotību, kā arī «[..] izmeklējamā notikuma faktiskās un juridiskās versijas pamatotību, uz kuru aizstāvība gatavojas ierasties uz tiesas sēdi, lai iegūtu konkrētu lēmumu krimināllietā. Aizstāvības pozīcijas veidošana krimināllietā sākas pēc tam, kad viņš ir iepazinies ar visiem krimināllietas materiāliem, sastādījis advokāta dosjē un iepazīsties ar tiesību aktiem, kas reglamentē kriminālatbildību un sodu par šo noziegumu.» [37]

Ievērojot apstākli, ka aizstāvības pozīcija nav aizstāvja vai apsūdzētā untums, iegriba vai procesuāls «huligānisms», bet gan prasības neatlaidīgi īstenot apsūdzētā tiesību un interešu aizstāvību tiesā izpilde, [38] likumdevēja pienākums, pieņemot analizējamo normu, bija ņemt vērā aizstāvības tiesības reāli sagatavoties aizstāvības realizēšanai, kas nozīmē arī adekvāta jeb samērīga laika piešķiršanu šo tiesību īstenošanai.

Lietā Natunens pret Somiju Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka informācijas par krimināllietas materiāliem un apsūdzību «[..] izpaušanas pienākumos jāietver iespēja apsūdzētajam, lai sagatavotu savu aizstāvību, iepazīties ar izmeklēšanas rezultātiem, kas veikti visā procesa laikā.» [39] Tas nozīmē, ka aizstāvības īstenošana var ietvert visu, kas ir «nepieciešams», lai jēgpilni sagatavotos iztiesāšanai. Cita starpā šī «nepieciešamība» var ietvert prasību pēc samērīga un saprātīga procesuālā termiņa konkrētu aizstāvībai piešķirto tiesību izmantošanai. Proti, apsūdzētajam ir jābūt iespējai atbilstoši organizēt savu aizstāvību un bez ierobežojumiem attiecībā uz tiesībām izvirzīt un iesniegt visus atbilstošos aizstāvības argumentus pirmās instances tiesai un tādējādi ietekmēt procesa iznākumu. [40]

Jautājums par apsūdzētajam atvēlētā laika un iespēju pietiekamību ir jāvērtē, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus. [41] Citiem vārdiem, tiesības uz aizstāvību nav iespējams vispārināt uz visiem kriminālprocesiem, ignorējot tādus faktorus kā krimināllietas materiālu apjoms, lietas sarežģītība, līdzapsūdzēto skaits un citi elementi. Šie faktori ir jāņem vērā arī likumdevējam, ja tas izraugās ierobežot personai piemītošās tiesības un noteikt procesuālo termiņu aizstāvības tiesību – izlemt, kuras personas ir aicināmas uz tiesas sēdi – īstenošanai.

Tiesību zinātnieki ir uzsvēruši, ka visos gadījumos kriminālprocesā «[..] jāatvēl zināms laiks tiesas sēdes sagatavošanai, kā arī komentāru sniegšanai par apsūdzības aktu» [42]. Citiem vārdiem – apsūdzētajam un viņa aizstāvim ir piešķirams jeb atvēlams saprātīgs termiņš iepazīties ar prokurora sniegto pierādījumu analīzi apsūdzības rakstā (kā jau minēts, mūsdienu Latvijas kriminālprocesā šim procesuālajam dokumentam piešķirts nosaukums lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai) [43]. Tādējādi – «[] jo agrāk apsūdzētais tiek informēts par apsūdzību, jo vairāk laika viņam atliek aizstāvības sagatavošanai» [44]. Aizstāvības sagatavošanai nepieciešamais laiks nevar tikt definēts in abstracto jeb to vispārinot uz jebkuru lietu. [45] Tādējādi, kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tam ir jābūt tiesai izlemjamam jautājumam, kas vērtējams, ielāgojot tieši visus konkrētā gadījuma faktorus. [46]

Uzmanība šai aspektā vēršama uz lietu Miminošvili pret Krieviju, kur konkrēto pieteicēju aizstāvēja trīs profesionāli aizstāvji, kuri turklāt visi bija iepazinušies ar lietas materiāliem, taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka «trīsdesmit minūšu pārtraukums nav pietiekams galīgo iesniegumu sagatavošanai, pat ja ir iesaistīti trīs advokāti» [47].

Citiem vārdiem, lietā Miminošvili pret Krieviju kriminālprocess jau bija tajā iztiesāšanas stadijā, [48] kas uzskatāma par noslēdzošo posmu jeb aizstāvības repliku izteikšanas posmu, kad kā noklusējuma prasība tiek prezumēta visu lietas dalībnieku informētība par krimināllietā esošajām ziņām un materiāliem.

Līdz ar to ir konstatējams, ka likumdevējs, pieņemot analizējamo normu, vispār netika vērtējis nedz procesuālā posma nozīmi kriminālprocesā, nedz to, kāda nozīme piemīt samērīga laika piešķiršanai iepazīties ar krimināllietas materiāliem, lai jēgpilni izmantotu aizstāvībai piešķirtās tiesības sagatavot un iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām.

Relevantie faktori, kas būtu jāizvērtē, lemjot par pienācīga laika piešķiršanu aizstāvības sagatavošanai, cita starpā ietver «[..] lietas sarežģītīb[u], (iespējamā) soda smagum[u] un [to], vai apsūdzētajai personai palīdz advokāts» [49].

Tādējādi prasība par atbilstošu laiku un iespējām nozīmē arī to, ka iestādēm ir rūpīgi jārīkojas, lai nodrošinātu, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā garantētās tiesības tiek izmantotas efektīvi. Tas nozīmē, ka no varas iestādēm ir nepieciešama aktīva attieksme. [50] Savukārt aktīvu attieksmi ir iespējams paust vienīgi gadījumā, ja likumdevējs tādu iespēju ir paredzējis, proti, piešķīris pilnvaras, kompetenci vai tiesības tiesai tamlīdzīgi rīkoties un diferencēt tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem atvēlamo laiku, samērojot to ar lietas sarežģītību, līdzapsūdzēto skaitu, lietas materiālu apjomu un citiem faktoriem.

Aizstāvju sniegtās juridiskās palīdzības nozīme ir tieši saistīta ar aizstāvības institucionālās lomas atbilstošo nozīmi procesuālajās sistēmās, kuru pamatā ir divas pretējās puses un objektīvs tiesnesis. [51] Institucionālā nozīmē prokurors kriminālprocesā ir puse; no viņa amatam piemītošās funkcionalitātes viņam piešķirtas tiesības saukt pie kriminālatbildības. [52]

Tiesību doktrīnā, analizējot pietiekama laika un līdzekļu esības kritēriju aizstāvības sagatavošanai, tiek uzsvērti šādi izvērtējamie jautājumi:

• Lietas faktiskā un juridiskā sarežģītība, t.i., pētāmo materiālu apjoms, izmeklēšanas rezultāti, no vienas puses, doktrīna, judikatūra un citi juridiskie materiāli, no otras puses; [53]

• Darbības svarīguma pakāpe, kurai nepieciešams laiks; [54]

• Konkrētā posma, kas tiek gatavots; nozīme procesā kopumā; [55]

• Cik lielā mērā var sagaidīt, ka aizstāvībai jau bija zināma informācija par attiecīgo lietu. Tas ļauj patērēt un atvēlēt mazāk laika, jo tālākā stadijā ir nonācis process; [56]

• Parasti advokātam nebūtu jāstrādā papildu stundas, lai gan izņēmumus no šī principa var attaisnot konkrētas lietas īpatnības. [57]

Nule kā norādītie kritēriji ierobežo likumdevēja rīcības brīvību, paredzot aizstāvības tiesību realizēšanas nosacījumus kriminālprocesuālajā noregulējumā. Neapsverot to, kāda praktiskā loma piemīt katram no šiem kritērijiem, tiek radīts antikonstitucionāls – tiesībām uz taisnīgu tiesu – neatbilstošs kriminālprocesuālais noregulējums.

Turklāt šajā kontekstā arī vēlreiz jāatgādina, ka «apsūdzības saprotamība» jānošķir no apsūdzētajam piemītošajām tiesībām «iepazīties ar krimināllietas materiāliem». Apsūdzība kļūst saprotama vienīgi tad, ja tiek sniegts tās pamatojums (būtībā – pierādījumu analīze, kas ļauj uzskatīt, ka prokurors ir pārliecināts, ka spēs pierādīt apsūdzības pamatotību tiesā un tādējādi arī apsūdzētā vainīgumu). Savukārt iepazīties ar krimināllietas materiāliem nozīmē nodrošināt iespēju pārliecināties, cik adekvāti, pamatoti un likumīgi prokurors šo analīzi ir veicis. Vienīgi pēc šiem abiem etapiem ir iespējama līdzvērtīgu pozīciju konstatēšana, uzsākot krimināllietas iztiesāšanu.

Taču šobrīd saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu 10 darba dienās, kuru laikā apsūdzētajam ir radīta prasība pašam izdarīt secinājumus par to, ar kādiem krimināllietas materiāliem prokurors ir ieplānojis pierādīt personas vainu konkrētā noziedzīgā nodarījumā. Tādējādi uz apsūdzēto tiek pārnesta nesaprātīga un nesamērīga nasta pašam izdibināt to, kāpēc prokurors personu uzskata par vainīgu.

Lai gan vērtējumam par to, kādas alternatīvas likumdevējam vajadzēja paredzēt, lai līdzsvarotu šo acīmredzami nesaprātīgi īso termiņu ar iespējām iepazīties ar visiem lietas materiāliem (šeit, protams, arvien runa ir par apjomīgām un sarežģītām lietām) un sagatavot atbilstošu paziņojumu par nopratināmajām personām, autori pievērsīsies vēlāk, šeit tomēr būtu jāuzsver, ka faktiski likumdevējam būtu divas rīcības alternatīvas. Proti, vai nu uzlikt prokuroram procesuālu pienākumu, pieņemot apsūdzību plašākā izpratnē jeb lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, sagatavot pilnu pierādījumu analīzi, lai šo procesuālo lēmumu varētu atzīt par pamatotu un tamdēļ apsūdzētajam saprotamu. Tādā gadījumā varētu hipotētiski uzskatīt, ka likumdevēja noteiktais 10 darba dienu termiņš vēl varētu būt uzskatāms par samērīgu. Vai arī – atstāt spēkā patlaban noteikto procesuālo kārtību, savukārt piešķirot saprātīgu termiņu šīs ievērojamās nastas izpildei pašam apsūdzētajam. Proti, paredzot adekvātu un saprātīgu termiņu, lai apsūdzētais izvērtētu krimināllietas materiālus un pats saprastu, kādā veidā katrs no tiem hipotētiski varētu tikt izmantots apsūdzētā vainas pierādīšanai tiesā, un saprast, kā prokurors ir nonācis pie šādiem secinājumiem.

Viens no advokāta pamatpienākumiem ir palīdzēt savam klientam ne tikai sagatavoties pašam tiesas procesam, bet arī nodrošināt jebkuru procesa gaitā veikto pasākumu likumību. [58] Juridiskajai palīdzībai ir jābūt efektīvai, un valstij ir pienākums nodrošināt, lai advokātam būtu informācija, kas nepieciešama pareizai aizstāvībai. [59] Gan attiecībā uz laiku, gan iespējām arī no aizstāvības puses ir sagaidāma un patiešām nepieciešama zināma rūpība. [60] Aizstāvība (proti, to īsteno apsūdzētais un viņa aizstāvis) var sūdzēties par savu tiesību pārkāpumu tikai tad, ja tā ir izdarījusi visu, ko prasa valsts tiesību akti, lai iegūtu attiecīgo laiku vai iespēju (pagarinājumu) sagatavoties aizstāvībai konkrētajā procesa stadijā. [61]

Doktrīnā tiek norādīts, ka, lai apsūdzētajam būtu piekļuve efektīvai aizstāvībai, viņam jābūt tiesībām un iespējām, un resursiem izzināt faktus, kas attiecas uz viņu vainu vai nevainīgumu. [62] Ievērojot norādījumu par pierādījumiem kā faktiem par notikušo, ar šo tiesību īstenošanu ir jāsaprot samērīga laika piešķiršana aizstāvībai iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Vienīgi pēc tam ir iespējama jēgpilna un efektīva aizstāvībai piešķirto tiesību realizācija. Ja aizstāvība ir atkarīga no citiem, galvenokārt no procesa virzītāja, tad nav garantiju, ka tas tiks darīts pilnvērtīgi un vispusīgi. [63] Analoģiski tas sakāms arī par iztiesāšanas turpmāko gaitu. Proti, apsūdzētais, apzinoties, ka paziņojums par nopratināmajām personām procesuālā termiņa nesamērīgā īsuma dēļ, iespējams, nav bijis pilnīgs jeb tajā būtu bijis jānorāda vēl kāda nopratināmā persona, turpmāk iztiesāšanā tiek padarīts atkarīgs no tiesas labvēlības jeb procesuālo pilnvaru izmantošanas, lemjot par apsūdzētā aizstāvības eventuālajiem lūgumiem uzaicināt vēl kādu nopratināmo personu.

Disbalansa konstatēšana procesa dalībnieku tiesībās ir tikai Eiropas Cilvēktiesību tiesas attīstītās pieejas pirmā daļa; kad tas tiek identificēts, tālāk jau ir jāpārbauda ietekme, kāda šai procesuālo tiesību nelīdzsvarotībai ir bijusi uz procesa taisnīgu norisi kopumā. [64] Pirmoreiz šis princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā tika formulēts 1959. gadā lietā X pret Zviedriju, [65] taču attiecībā uz kriminālprocesu 1963. gadā konkretizēts lietā Pataki un Dunšnīrs pret Austriju, [66] uzsverot, ka, «[p]at pieņemot, ka prokurors šajā procesa posmā nespēlēja aktīvu lomu, pats fakts, ka viņš bija klāt un līdz ar to viņam bija iespēja ietekmēt Tiesas locekļus, ja apsūdzētajam vai viņa aizstāvim nebija līdzīgu iespēju vai iespēju apstrīdēt kādus prokurora izteikumus, ir konstatējama nevienlīdzība, kas nav savienojama ar taisnīgas tiesas jēdzienu.» [67] Ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu radītais procesuālais disbalanss ir acīmredzams.

Apkopojot šos apsvērumus, ir pamats konstatējumam, ka Satversmes 92. panta ceturtais teikums konkretizējams kā apsūdzētā tiesības uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu, kas savukārt paredz tiesības arī uz saprātīgu un samērīgu laiku – gan aizstāvības sagatavošanai, gan aizstāvības īstenošanai. Vērtējot Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas konstitucionalitātes aspektus, būtiska nozīme piemīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātajam kritērijam, ka «[..] apsūdzētā persona ir pienācīgi un nekavējoties jāinformē par apsūdzību, tai jāļauj savlaicīgi piekļūt lietas materiāliem un jādod pietiekami daudz laika, lai saprastu tajā ietverto informāciju un pēc tam sagatavotu pienācīgu aizstāvību» [68]. Proti, tiesības sagatavot un iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām ir daļa no pienācīgas aizstāvības īstenošanas, jo tā būtība ir vērsta uz aizstāvības pozīcijas paušanu par to, kuras personas, aizstāvības ieskatā, obligāti ir nopratināmas tiesas sēdē. Nosakot 10 darba dienu termiņu šo tiesību izmantošanai, likumdevējs acīmredzami nav devis pietiekami daudz laika būtiska aizstāvības elementa sagatavošanai. Tas, kopsakarā ar apstākli, ka paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai atvēlētajā 10 darba dienu termiņā ir pienākums iepazīties arī ar krimināllietas materiāliem, rada nesamērīgu pamattiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu un uz aizstāvību – aizskārumu.

Jebkurā gadījumā – autori tomēr arī vēlreiz vēlētos uzsvērt to, ka galvenais analizējamās normas problēmaspekts ir saistāms ar diferenciācijas trūkumu Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas regulējumā, proti, neparedzot tiesības lūgt papildu laiku paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai apjomīgās un / vai sarežģītās lietās.