Pavisam nesen autori publicēja rakstu sēriju par replikas institūtu krimināltiesvedībā, kurā tostarp uzskaitīja arī izpētei nepieciešamos vēsturiskos avotus, kas ir atzīstami par Latvijas Republikas kriminālprocesuālās doktrīnas avotiem – Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumu [1], Krievijas impērijas Valdošā Senāta Kriminālā Kasācijas Departementa tēzes un Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumi, [2] Latvijas Republikas pagaidu nolikumus [3], kā arī Latvijas Republikas 1926. gada Kriminālprocesa likumus [4] un 1939. gada Kriminālprocesa nolikumu [5], turklāt norādīja to izmantošanas skaidrojumu un pamatojumu kontinuitātes doktrīnas ietvaros. [6] Tāpēc, lai neatkārtotos no iepriekš jau minētā, bet pievērstos pierādījumu pārbaudes kārtības institūta ģenēzei, šoreiz lasītāji tiek aicināti nepieciešamības gadījumā pārskatīt iepriekš norādīto rakstu sēriju.

Tomēr autori vērš lasītāja uzmanību uz to, ka šajā publikācijā tiks analizētas vienīgi tās 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma tiesību normas, kas attiecās vienlīdz uz lietas izskatīšanu ar un bez zvērināto piedalīšanās. Tādējādi nav norādītas specifiskas īpatnības, kas pierādījumu pārbaudes gaitā bija ņemamas vērā, ja tiesu sprieda ar zvērināto dalību, turklāt attiecināt šīs īpatnības uz mūsdienu iztiesāšanas kārtību nebūtu gluži pamatoti.

Saskaņā ar 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumu jau pēc tiesas sēdes atklāšanas, apsūdzības raksta nolasīšanas (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 678. pants) un lietas būtības izklāstīšanas tiesas sēdes priekšsēdētājs vaicāja apsūdzētajam, «vai viņš atzīstās par vainīgu» [7] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 679. pants).

«Tiesājamam, kas atzinis savu vainu, top likti turpmāki jautājumi, kas attiecas uz tā nozieguma apstākļiem, par kuru viņš apsūdzēts.» [8] Šajā gadījumā, neveicot pierādījumu pārbaudi, tiesa ar tiesas priekšsēdētāja starpniecību nopratināja apsūdzēto personu par viņa atzītā materiālo krimināltiesību normu pārkāpuma faktiskajiem apstākļiem. [9] Procesa dalībnieki, nebūdami tiesīgi uzdot tiesājamajam jautājumus, tomēr varēja lūgt tiesu veikt pierādījumu pārbaudi arī tad, ja apsūdzētais bija atzinies. 

Jebkurā gadījumā, pierādījumu pārbaude vienmēr notika gadījumos, kad apsūdzētā persona neatzina vainu tai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā. 

Pēc vispārējā principa, kas tika nostiprināts 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 700. pantā, «[v]ispirms izklaušināmas no nozieguma cietušās personas, tad – liecinieki, kurus norādījis apsūdzētājs, un beidzot tie, uz kuriem ir atsaucies tiesājamais» [10]. Ar «no nozieguma cietušo personu» minētajā pantā tika saprasts kā «apsūdzētājs», tā arī «civilprasītājs». [11] Tāpat attiecīgo pantu komentējošā literatūrā tika norādīts, ka «no nozieguma [c]ietušās personas ir tādi liecinieki, kas gadījumu lielākajā daļā var sniegt detalizētākas un lietu skaidrojošākas ziņas, tādēļ šādi liecinieki ir nopratināmi pirms pārējiem» [12]. Savukārt 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 701. pants noteica: «[l]iecinieku izklaušināšanas kārtība, kas norādīta priekšējā pantā, var tapt pārgrozīta aiz kavēkļiem, kas rastos viņu ievērojot, vai arī aiz sevišķiem, tiesas Priekšsēdētāja vērā ņemtiem iemesliem» [13].

Tādējādi, ņemot vērā 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 700. panta tvērumu kopsakarā ar šī likuma 701. pantu, secināms, ka, pirmkārt, liecinieku jēdzienā ietilpa arī cietušais un, otrkārt, ka materiālās patiesības noskaidrošanai ne vienmēr kā pirmo ir nepieciešams nopratināt cietušo.

Krievijas impērijas tiesas bija paudušas atziņas, ka liecinošo personu nopratināšanas kārtība ir atkarīga vien no tiesas sēdes priekšsēdētāja priekšstata par to, kādā veidā vislietderīgāk varētu būt noskaidrojama materiālā patiesība. [14] Galu galā, vadīt «lietas gājienu tanī kārtībā, kura visvairāk palīdz atklāt patiesību», [15] tika pasludināts par tiesas sēdes priekšsēdētāja primāro pienākumu (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 613. pants). Neraugoties uz to, apsūdzētājs un apsūdzētais paturēja tiesības iebilst pret tiesas noteikto pierādījumu pārbaudes kārtību, lūdzot tiesu pieturēties pie normatīvajos aktos noteiktā. [16] 

Tajā pašā laikā tiesājamajam, kas noliedza savu vainu tam uzrādītājā noziedzīgajā nodarījumā, «tiesas Priekšsēdētājs, ik kuru pierādījumu caurlūkojot, jautā: vai viņš nevēlas attaisnošanās labad pienest kādus paskaidrojumus vai atspēkojumus» [17] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 683. pants). Tiesu spriedumos turklāt tika noteikts, ka arī šajā gadījumā tiesājamais bija tiesīgs klusēt, taču tiesas sēdes priekšsēdētājam nebija tas apsūdzētajam atsevišķi jāatgādina. [18] 

Citiem vārdiem sakot, vainas neatzīšanas gadījumā apsūdzētais sniedza liecības visa procesa garumā. Turklāt tiesu prakse veidojās tā, ka pēc savas vainas neatzīšanas apsūdzētais sniedza savus paskaidrojumus par izvirzītās apsūdzības būtību. 

Vēl jo vairāk tiesu praksē tika atzīts, ka ne vien tiesājamajam, kas inkriminējamajā noziegumā nebija atzinis vainu, bet arī apsūdzētajam, kas bija sniedzis atzīšanos, tiesas sēdes priekšsēdētājam bija jāvaicā viedoklis par pārbaudāmiem pierādījumiem: «683. p. [p]recīzā jēga un saturs nepieļauj šaubu, ka tiesājamajiem piemīt tiesība skaidroties un atspēkot ikkatru pret tiem uzrādāmo pierādījumu tūlīt pēc tā uzrādīšanas [..].» [19]. 

Arī tā laika juridiskajā literatūrā par 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 683. pantu tika norādīts, «[š]ī noteikuma mērķis ir tāds, lai atgādinātu tiesājamajam viņa paša interesēs par viņa tiesībām iebilst. Apsūdzētā nepielaišana skaidrot un atspēkot katru pierādījumu tūlīt pēc viņa pieteikuma ir atzīstama par būtisku pārkāpumu» [20]. 

Tātad secināms, ka 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā bija ne tikai paredzētas tiesas pilnvaras grozīt likumā nostiprināto pierādījumu pārbaudes kārtību, bet arī – noteiktas visai plašas tiesības iebilst pret apsūdzību visā iztiesāšanas gaitā. 

Kā jau tika norādīts, 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā ietvertā doktrīna tika implementēta neatkarīgās Latvijas tiesību aktos, gan 1926. gada Kriminālprocesa likumos, gan arī 1939. gada Kriminālprocesa likumā izvirzot identiskus nosacījumus pierādījumu pārbaudes kārtībai. 

Tādējādi 1926. gada Kriminālprocesa likumu 696. pants (1939. gada Kriminālprocesa likuma 696. pants [21]) noteica: «[k]ad izpildīti visi ar tiesas izmeklēšanu saistītie darbi, tad nolasa visiem dzirdot apsūdzības rakstu vai privātapsūdzētāja sūdzību». Pēc tam «tiesas priekšsēdētājs īsos vārdos atstāsta apsūdzības būtību un jautā tiesājamam, vai viņš atzīstas par vainīgu» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 697. pants [22]). 

Tādam «[t]iesājamam, kas atzīstas par vainīgu, liek priekšā turpmākus jautājumus attiecībā uz tā noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, kuŗā viņu apsūdz» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 698. pants) [23]. Tikai, ja «tiesājamā atzīšanās nerada nekādas šaubas, tad tiesa bez turpmākas izmeklēšanas var pāriet uz beigu debatēm» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 699. pants [24]). Tomēr «[t]iesneši, prokurors un lietas dalībnieki, neskatoties uz tiesājamā atzīšanos, var prasīt tiesas izmeklēšanu, un šajā gadījumā tiesa stājas pie pierādījumu caurlūkošanas un pārbaudīšanas» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 700. pants [25]). 

Savukārt «[t]iesājamam, kuŗš neatzīstas par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, tiesas priekšsēdētājs, katru pierādījumu lūkojot cauri, jautā, vai viņš nevēlas sev par attaisnojumu dot kādus paskaidrojumus vai atspēkojumus» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 701. pants [26]), jo arī neatkarīgās Latvijas starpkaru perioda likumos bija noteikts, ka krimināltiesas sēdes priekšsēdētāja pienākums ir vadīt «lietas gaitu tādā kārtībā, kuŗa visvairāk palīdz atklāt patiesību» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 662. pants un 1939. gada Kriminālprocesa likuma 662. pants). 

Vainas neatzīšanas gadījumā bija veicama pierādījumu pārbaude: «[v]ispirms nopratinama no noziedzīgā nodarījuma cietušā persona, kaut ari viņa būtu apsūdzētājs vai civilprasītājs, tad – apsūdzētāja norādītie liecinieki un beidzot tie, uz kuŗiem aizrādījis tiesājamais» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 719. pants [27]). Taču «[i]iepriekšējā (719.) pantā norādīto liecinieku nopratināšanas kārtu var grozīt, ja to ieturot rastos šķēršļi, vai ari aiz sevišķiem, tiesas priekšsēdētāja ievērotiem iemesliem» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 720. pants [28]). 

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumos [29] autoriem neizdevās atrast 1926. gada Kriminālprocesa likumos un 1939. gada Kriminālprocesa likumā paredzētās pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanas izpausmes praksē. Acīmredzot šādiem (visticamāk – pašsaprotamiem) noteikumiem starpkaru periodā nebija nepieciešams atsevišķs skaidrojums. 

Jebkurā gadījumā apsūdzētās personas paskaidrojumu sniegšanas īsto brīdi var izdibināt arī no neatkarīgās Latvijas starpkaru laika tiesas sēžu protokoliem [30]. 

Atklājot tiesas sēdi, tiesājamajam tika ierādīta vieta uz apsūdzētā sola. Tad tiesas sēdes priekšsēdētājs uzdeva 1926. gada Kriminālprocesa likumos 687. pantā (1939. gada Kriminālprocesa likuma 687. pantā) paredzētos jautājumus par tiesājamā vārdu, uzvārdu, veicamo nodarbošanos, dzimšanas laiku un vietu, kā arī par to, vai apsūdzētais bija saņēmis norakstu no apsūdzības raksta vai privātsūdzētāja sūdzības. Kad tiesa bija noskaidrojusi tiesājamo raksturojošas ziņas, tiesas sēdes priekšsēdētājs nolasīja uz tiesu izaicināmo personu sarakstu, vienlaicīgi pārbaudot ieradušos personu identitāti. Tam sekoja partu pieteikto lūgumu un ierosinājumu izlemšana, pēc kā no tiesas sēžu zāles uz atsevišķu istabu tika izraidīti liecinieki. 

Tikai tad tika nolasīta apsūdzība un tiesas sēdes priekšsēdētājs skaidroja tās saturu, apsūdzētajam priekšā, savukārt, liekot arī jautājumu par to, vai viņš atzīstas par vainīgu celtajā apsūdzībā. Atbildot uz šo vaicājumu, apsūdzētā persona nebija ierobežota paskaidrojumu sniegšanā, būdama tiesīga liecināt tostarp par izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem. 

Apsūdzētā liecība, ko tas sniedza uzreiz pēc apsūdzības nolasīšanas, reizēm izpaudās vien pāris vārdos, kā tas, piemēram, bija pret Robertu Antonu ierosinātās krimināllietas iztiesāšanas gaitā («[n]eatzīstos par vainīgu pret mani celtā apsūdzībā, palieku pie iepriekšējā izmeklēšanā dotiem paskaidrojumiem» [31]), vai tieši pretēji – visai izvērstā liecinājumā, kas varēja būt protokolēts pat uz piecām lapām, kā tas bija, piemēram, Riharda Pulciņa gadījumā [32]. 

Līdz ar to, tiesai noskaidrojot iztiesāšanas priekšmetu, tiesas sēdes priekšsēdētājs sēžu zālē ieaicināja lieciniekus, kurus arī iztaujāja 1926. gada Kriminālprocesa likumu 721. panta (1939. gada Kriminālprocesa likuma 721. panta) kārtībā. Ja pēc liecinieku nopratināšanas parti neizrādīja vēlmi papildināt tiesas izmeklēšanu, tiesas sēdes priekšsēdētājs pasludināja to par slēgtu. Tad tiesa pārgāja uz «tiesisko disputu», pēc kā apsūdzētajam tika dots pēdējais vārds. 

Tādējādi ar starpkaru perioda Latvijas tiesu praksi pilnībā apstiprināms apgalvojums, ka pēc attieksmes pret inkriminējamo noziedzīgo nodarījumu paušanas apsūdzētais sniedza savus paskaidrojumus arī par izvirzītās apsūdzības būtību. Turklāt apsūdzētais to varēja darīt visas iztiesāšanas laikā.