Iepriekš autori plašāk aplūkoja vārdkopas «izmeklēšanas noslēpums» korelāciju ar apcietinājuma piemērošanu, savukārt par daudzviet jau minēto «izmeklēšanas noslēpuma» problemātiku procesos par noziedzīgi iegūtu mantu jāteic, ka šim jautājumam autori bija pievērsušies sporādiski [1] un, iespējams, pat nesistemātiski. [2] Kas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē rodamajām atziņām par vārdkopu «izmeklēšanas noslēpums», jānorāda, ka autoriem nebija izdevies atrast tādus spriedumus, kuros minētā vārdkopa tikusi vērtēta kontekstā ar nacionālajās tiesās izskatītajiem procesiem par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, [3] lai gan jādomā, ka vistuvākajā laikā vismaz attiecībā pret Latviju šādas tiesvedības varētu tikt uzsāktas. Tomēr jāšaubās, ka ECT nostāja, vērtējot noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas procesos sastopamos cilvēktiesību pārkāpumus, varētu būtiski atšķirties no citiem tās praksē skatītajiem gadījumiem līdzīgos jautājumos, proti, par nepieciešamību samērot ierobežojumus iepazīties ar krimināllietas materiāliem ar tiesībām uz efektīvu aizstāvības īstenošanu. To apstiprina arī virkne ECT atziņu: «izmeklēšanas noslēpuma klauzula», grozi, kā gribi, bez konkretizēšanas katrā individuālā gadījumā nebūs atbilstoša pat pašiem elementārākajiem cilvēktiesību standartiem. [4]

Tādējādi jau agrīnajās kriminālprocesa stadijās krimināljustīciju caurvijošais taisnīguma princips, piemēram, lemjot par apcietinājuma piemērošanu vai tā likumību, nemaz nepieļauj bezierunu liegumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Turklāt doktrināri tas kontinentālajā Eiropā darbojas vismaz kopš Karolīnas [5] laikiem. [6]

Lai kā arī vēlīnajos Jaunajos laikos un mūsdienās netiktu dēmonizēts inkvizīcijas process, avoti liecina, ka tiesības uz iepazīšanos ar lietas materiāliem līdztekus ex officio principam, izmeklēšanas principam un materiālās patiesības noskaidrošanas principam kanoniskajā inkvizīcijas procesā tika ieviestas vēl ar pāvesta Innocenta III [7] 1206. gadā izdoto dekrētu «Qualitarer et quando» [8]. Dekrēts noteica: «Debet igitur esse praesens is, contra quem facienda est inqusitio, nisi se per contumaciam absentaverit: et exponenda sunt ei illa capitula, de quibus fuerit inquirendum, tu facultatem habeat defendenti se ipsum: et non solum dicta, sed etiam nomina ipsa testium sunt ei (ut quid et quo sit dictum appareat) publicanda, nec non exceptiones et replicationes ligitimae admittendae: ne per supressionem nominum, infamandi, per exceptionum vero exclusionem deponendi falsum, audacia praebatur.» («Tam, pret kuru tiek veikta izmeklēšana, ir jābūt klāt, ja vien viņš nav apzināti izvairījies; un viņam ir jāpaziņo par izmeklējamām aizdomām, lai viņam būtu iespēja aizstāvēties: jāatklāj ne tikai liecības, bet arī liecinieku vārdi (lai būtu skaidrs, ko un kurš ir teicis), un līdz ar to ir jāiesniedz likumiskas ierunas un iebildumi par pierakstiem: lai netiktu veicināta: apspiešana ar bezkaunības vārdu, apmelojot,: un iebildumu izslēgšana par bezkaunību, nepatiesi liecinot.») [9] Par to droši vien būtu vērts padomāt, iekams mūsdienu Latvijas kriminālprocesam nekritiski tiek piedēvēta bezmaz vai tāda kā nolemtība «tradīcijas» priekšā. Ja vēsturiski arī sekoja atkāpes no šī principa, tad drīzāk tās bija sliktas un peļamas dažādu iemeslu un ieganstu dēļ iedibinātas varnešu paražas, kas tamdēļ vien nevarētu kļūt par leģitīmu tiesību avotu šodien.

Savukārt tādā gadījumā pamatoti vaicāt, kādas gan vēl atrunas varētu būt pieļaujamas, lai personai liegtu tiesības iepazīties ar lietas materiāliem daudz vēlākās kriminālprocesa stadijās, piemēram, sevišķajā procesa kārtībā par noziedzīgi iegūtu mantu. Proti – ar kādiem «izmeklēšanas noslēpumiem» attaisnojamies vēl būtu jādzird procesa virzītājus, ja kopš personas tiesību ierobežošanas, uzliekot arestu mantai, jau ir aizritējuši vismaz 22 mēneši, bet vairumā gadījumu – pat arī 31 mēnesis?

Par pilnīgi ierastu jau atkal kļuvusi reakcija pievērt acis uz visdažādākajiem personai piemītošo cilvēktiesību ierobežojumiem, atvēlot vietu diskutabliem rosinājumiem, piemēram, patlaban diskusiju galdā nonākuši tādi «[..] iespējamie Kriminālprocesa likuma grozījumi, kas paredzētu jaunu procesuālo piespiedu līdzekli, kā lietas dalībnieku iepriekšēja aizturēšana, lai nodrošinātu personu ierašanos uz tiesas sēdēm» [10], kā arī iecere atteikties no tiesas kontroles pār procesa virzītāja lēmumu ierobežot tiesības iepazīties ar lietas materiāliem procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, par ko plašāk autori rakstīja jau iepriekš. [11] Jebkurā gadījumā – tās tendences, kas jau ilgstoši vērojamas Latvijas kriminālprocesā, arvien biežāk demonstrē visai būtisku atkāpju izdarīšanu no pienācīga procesa modeļa prasībām, [12] par ko savulaik rakstīja arī amerikāņu tiesībzinātnieks Herberts Pakers [13]. Ignorējot to, kas kriminālprocesā notiek realitātē, valsts vara, kas sakās stāvam modrā sardzē par sabiedrību, īstenībā ir ieslīgusi letarģiskā miegā, reālo situācijas nokaitētību ļaujot pielīdzināt pārfrāzētam izteikumam no Džordža Orvela [14] pazīstamā darba «1984», proti, sabiedrības intereses ir cilvēktiesību pārkāpumi. Tomēr arī tam vairs nevajadzētu izbrīnīt, atminoties, ka jēdziens «sabiedrība», šodien būdams piepildīts ar pavisam jaunu saturu, patiesībā nozīmē «valsti», pavisam oficiāli (bet ne pēc būtības) pat vairs nerodot atšķirību starp sabiedrības un valsts interesēm. [15]

Jebkurā gadījumā – realitāte ir tāda, ka ārvalstu norādes būtiski ietekmē Latvijas iekšpolitiskās norises, kas jo sevišķi pēdējos gados ir kļuvusi par trendīgu ieražu, tajā skaitā arī «[n]oziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas lietās [..] [, kurās] Latvija [..] aktivizējusies pēc ASV norādēm [..]» [16]. Līdz ar to arī neizbrīna, ka vienu vai otru pasākumu pamatošanai tiek izmantota tradicionālā atsauce uz «ārvalstu pieredzi». Kā apgalvo daži pētnieki, tad izpratne par noziedzīgi iegūtas mantas tiesiskā regulējuma aizmetņiem esot visai stabila, proti, tā meklējama tieši Amerikas Savienoto Valstu praksē. [17] Tuvāka iepazīšanās ar šo praksi gan liecina, ka Latvijā šī izpratne ir krietni vien oriģinālāka vai pat unikālāka nekā ASV, neviļus it kā atgādinot labi pazīstamo latviešu pasaku, kā nepraša balodis putniem prasīja padomu, kā ligzdu vīt. Rezultātā neizbrīna arī pats galaprodukts – tam trūkst saskaņotības ar Latvijas konstitucionālām vērtībām, kontinentālajā Eiropā nostiprināto cilvēktiesību saturu vai, kas nav mazsvarīgi, doktrināriem priekšrakstiem par to vai citu aspektu. Un tas attiecas tiklab uz tādiem fundamentāliem krimināltiesību jautājumiem kā izpratne par nodoma formām [18] vai pierādījumu pārbaudes kārtība krimināllietas iztiesāšanas laikā [19], kā uz pirmstiesas kriminālprocesa stadijā risināmajiem mantiskajiem jautājumiem.

Turklāt tādu (ne pārlieku iepriecinošu) secinājumu ļauj izdarīt arī tas, ka priviliģēto klubiņa, kas apspriež «[..] aktuālos tiesu darba organizācijas un tiesību normu interpretācijas jautājumus [..]» [20], durvis vairs netiek atdarītas advokātiem, tas ir, pārrunas par specifiskiem tiesību normu interpretācijas jautājumiem procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kas «[..] saistīti ar Kriminālprocesa [likuma] 126. panta un 356. panta piektās daļas piemērošanu tiesu praksē un šo divu normu kopsakarību» [21], «[..] tiesiskas valsts justīcijas neatņemamas sastāvdaļas [..]» [22] ausīm tomēr vairs nav paredzētas… [23] Vienam no autoriem minētais atsauc atmiņā padomju laikus, kad rajona tiesām un prokuratūrām bija vienotas komjaunatnes un Komunistiskās partijas organizācijas. Iespējams, būtu pēdējais laiks attapties, ka prokuratūra un tiesa «nedara vienu darbu». Proti, tiesa neapkaro «noziedzību», lai kas ar to arī netiktu saprasts. Domājams, ka tiesai būtu jāpaliek arbitram starp sabiedrības, respektīvi, valsts interesēm un indivīdam piemītošajām tiesībām un interesēm.

Procesu veicošo amatpersonu naratīvā par taisnīguma mērauklu, kas piemērojama nolēmumiem, piemēram, procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, visai bieži iztrūkst doktrināros avotos balstītu apsvērumu vai pat vispārējas izpratnes par procesā iesaistītās personas pamattiesībām. Tomēr jāatminas tiesību literatūrā paustais viedoklis, ka taisnīga nolēmuma pieņemšana katrā lietā panākama vien tad, ja tiesību normu piemērotājs balstījies uz vairākiem tiesību avotu veidiem, [24] tādējādi uzsverot, ka izpratne par nacionālo tiesību avotu doktrīnu ir vērtējama ciešā sasaistē ar to daudzveidības principu. [25] Nav noliedzams, ka izpratne par tiesībām ir subjektīva jeb oriģināla, [26] turklāt arī valsts tiesību avotu doktrīna, būdama nacionāla, tiek uzskatīta esam par oriģinālu katrai tiesiskajai sistēmai, neraugoties uz tās piederību konkrētam tiesību lokam vai saimei, kurās raksturīga vienveidīga vai visai līdzīga valdošā izpratne par tiesībām. [27] Tomēr tas liek vaicāt, ciktāl šāda daudzveidība nacionālo tiesību avotu saturā būtu pieļaujama, proti, līdz kuram brīdim tie saglabā nacionālajai sistēmai raksturīgo tiesisko priekšrakstu vaibstus, bet kurā – jau sāk līdzināties kādam aizguvumam, kura izcelsme meklējama pavisam citās tiesību sistēmās.

Citi tiesību zinātnieki savukārt visai pamatoti pauduši uzskatu, ka tiesībās patiesi oriģinālā esot visai maz. [28] Proti, par oriģinālu drīzāk būtu dēvējama selektivitāte, tiesības recipējot [29], tam sekojošais sajaukums ar citām tobrīd jau spēkā esošām un praksē aprobētām tiesību normām, kā arī homogenizācijas process, pūloties jau recipētās tiesības «saskaņot» ar nacionālajām īpatnībām. [30] Spriest par to, cik veiksmīgi noris tamlīdzīga saskaņošana sevišķajos procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, visprecīzāk laikam gan var tās personas, kam slēgtā tiesas sēdē, darot zināmu vien ierobežotu materiālu apjomu, «[..] jo izmeklēšanas noslēpums jāsargā» [31], liedzot līdzvērtīgu iespēju izmantošanu procesuālajiem oponentiem un piemērojot pretrunīgām diskusijām pakļaujamas tiesību normas, tikusi konfiscēta manta.

Kā labi zināms, problēmas esence nereti slēpjas jautājumā par pierādīšanu – mantas likumīgās vai tomēr noziedzīgās izcelsmes pierādīšanā ir jāievēro nevis kriminālprocesa, bet gan civilprocesuālie pierādīšanas standarti. Proti, pierādīšanas pienākums ir abām pusēm (arī trešajām personām, ja tādas ir), turklāt tiesai ir «brīvais pierādījumu novērtēšanas princips» (pārliecības veidošanās, kam vairāk ticēt). [32] Profesors Dr. iur. Vladimirs Bukovskis [33] par sacīkstes principu, kas izpaužas civilprocesuālā pierādīšanas standarta piemērošanas gadījumā, savulaik rakstīja, ka tas iemiesojot seno romiešu principu – «[..] «principium instruendi procesus ad instantiam partium», t. i., prāvnieku strīdīgās attiecības tiesas apspriež pēc tiem datiem, kurus puses iesniegušas tiesai, un vienīgi šie dati ir tiesai nepieciešamais procesuālais pierādījumu materiāls» [34]. Pēc profesora V. Bukovska domām, datus varot ievākt pati tiesa, tikai prāvnieki vai arī tiesa un prāvnieki kopīgi, tomēr vienīgi pirmajā «[..] gadījumā mums ir darīšana ar izmeklēšanas vai inkvizīcijas principu, kas tagad izteicas krimināltiesā, kas pati visu ievāc» [35]. Savukārt otrajā gadījumā – kad datus jeb materiālu tiesai gādājuši tikai procesuālie oponenti – iespējams runāt par sacīkstes principu, kad tiesa «[..] tikai pārbauda un novērtē pusu iesniegto materiālu» [36]. Citiem vārdiem, tas pilnā mērā attiecināms arī uz procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu. Vienlaikus arī var piekrist viedoklim, ka sacīkstes princips ir «[..] derīgs tur, kur abi prāvnieki ir vienādi spēcīgi, vienādi sagatavoti. Tur notiek cīņa, ko tiesa var bezpartejiski novērot» [37]. Tādējādi tiesiski korekta un taisnīga sacīkstes principa īstenošana iespējama, ievērojot arī procesa atklātības principa pamatnostādnes. Atklātības princips izprotams divējādi: plašākā nozīmē jeb vispārējā atklātība pret jebkuru personu, kas nav lietas dalībnieks, [38] un šaurākā nozīmē jeb «atklātība tikai priekš pusēm» [39]. Tādējādi atklātības princips šaurākā nozīmē strikti nosaka ne vien pienākumu procesa dalībniekiem iesniegt procesuālo materiālu tiesai, bet arī katram dalībniekam paredz tiesības «[..] izlietot vienādus aizstāvēšanās un uzbrukšanas līdzekļus» [40].

Bez šaubām, slepenība kriminālprocesā, kas saistāma ar izmeklēšanā vēl esošu lietu, ir sastopama ne vien pie mums, bet arī daudzviet ASV, tiesa, ar vērā ņemamām un pat visai būtiskām atšķirībām. Piemēram, Ņujorkas štata tiesa ir paudusi viedokli, ka apsūdzībai esot neapstrīdama interese nodrošināt izmeklēšanas slepenību, bet jo sevišķi tādos gadījumos, kad tiek skartas valsts intereses. [41] Tomēr šādai atziņai nevajadzētu mudināt pārsteidzīgi secināt, ka arī ASV būtu sastopama Latvijā pazīstamā vārdkopa «izmeklēšanas noslēpums». Gluži pretēji – ASV praksē rodamā izpratne par izmeklēšanas laikā iegūto krimināllietas materiālu izpaušanu ir principiāli citāda, proti, personai pat ir tiesības šo informāciju iegūt, lai pamatotu apgalvojumus civilprocesa ietvaros. [42] Šeit atgādināms, ka pierādījumu iegūšana ASV civilprocesuālajā kārtībā īstenojama tā dēvētajā pirmsiztiesāšanas pierādījumu izpētes («discovery») procesā. [43] Turklāt pierādījumu izpēte «discovery» kārtībā ir pieļaujama arī kriminālprocesā, tostarp – izmeklēšanas stadijā –, gan iesniedzot pierādījumus, gan pieprasot ar tiem iepazīties. [44] Praksē pierādījumu iegūšanu vada advokāti, izpētes procesa gaitā izprasot visus pierādījumus, kas vismaz kaut kādā mērā attiecas uz lietu, savukārt tiesnesis šajā procesā iesaistās vienīgi tad, ja nepieciešams vērtēt procesuālo tiesību īstenošanas likumību. [45]

Vispārīgi «[..] krimināllietā esošo pierādījumu izpaušanu [ASV] regulē Kriminālprocesa federālo noteikumu [oriģ. – Federal Rules of Criminal Procedure; autoru piezīme] 16.(a) punkts» [46]. Iepretim plašajām pierādījumu izpētes («discovery») garantijām civilprocesā, Kriminālprocesa federālo noteikumu 16. punkts iezīmē tās informācijas kategorijas, uz ko aizstāvībai ir tiesības pirmstiesas kriminālprocesā «discovery» kārtībā. [47] Turklāt «[š]is «noteikums» ir paredzēts, lai noteiktu minimālos pirmstiesas pierādījumu izpētes standartus, uz ko procesa dalībniekiem ir tiesības, un lai neietekmētu tiesas rīcības brīvību paplašināt aizstāvamā pieprasītās informācijas izpaušanas robežas» [48].

Vienlaikus ASV tiesu praksē ticis uzsvērts, ka normatīvie akti un pienācīgā procesa modeļa (oriģ. – due process) konstitucionāli nostiprinātās garantijas var paplašināt krimināllietas materiālos esošās informācijas kategorijas, kas izpaužamas aizstāvībai. [49] Tomēr persona vai tās aizstāvis nevar šīs tiesības izmantot tā dēvētajai informācijas «makšķerēšanai» (oriģ. – fishing expedition), [50] bet gan tai jābūt nepieciešamai aizstāvības īstenošanai. Izmeklēšanas laikā iegūto pierādījumu laicīgas izpaušanas pienākuma, tostarp vēl pirmstiesas kriminālprocesa laikā, pārkāpums ir konstatējams gadījumos, kad to novēlota izpaušana vai neizpaušana vispār ir ietekmējusi iespēju veidot aizstāvības stratēģiju, kas būtu bijusi krietni efektīvāka laicīgākas informācijas uzrādīšanas gadījumā. [51]

Kāda Ohaio štata Augstākajā tiesā nonākušā strīda priekšmets bija apstāklis, vai tiesībsargājošo iestāžu izmeklēšanas privilēģija, tostarp atsakoties izpaust krimināllietas materiālos esošo informāciju, ir absolūta iepretim informācijas pieprasītāja tiesībām iegūt pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai. [52] Augstākās tiesas ieskatā, prokuroram, kas virza apsūdzību, ir jāaizsargā ziņotāju un citu izmeklēšanā identificēto personu drošība, jānodrošina izmeklēšanas procesa integritāte un jāvairās no tā, ka tiek ierosinātas lietas vienīgi tāpēc, lai iegūtu izmeklēšanas laikā iegūtos materiālus. Tomēr līdzās tam vērtējamas arī informācijas pieprasītāja intereses, jo sevišķi kā konkrētajā gadījumā, kad, balstoties uz izmeklēšanas laikā iegūto informāciju, uzņēmējam tika pieprasīts izbeigt saimniecisko darbību, lai gan formāli nebija konstatēts nekāds krimināli sodāms pārkāpums. [53] Tiesa tolaik rada pamatu secināt, ka štata normatīvajā regulējumā nepastāv prasība, kas noteiktu absolūtu liegumu pieprasīt krimināllietas izmeklēšanas laikā iegūtos materiālus civilprocesa norises vajadzībām. [54]

Savukārt vēl citā gadījumā tika vērtēta situācija, kad, pastāvot aizdomām par uzņēmuma saistību ar valsts līdzekļu izkrāpšanu iepirkuma līgumu izpildes gaitā, tam tika liegta turpmāka iespēja pildīt noslēgtos līgumus. [55] Uzņēmuma pārstāvji saņēma ziņas, ka izmeklēšanas laikā tikusi konstatēta tā nepiemērotība līgumu izpildei, kā arī virkne neatbilstību izrakstītajos rēķinos. Tas liedza dalību arī turpmākos valsts iepirkumos. ASV praksē nostiprināta izpratne, ka uz aizdomu pamata vien uzņēmumu nevar iekļaut tā dēvētajā «melnajā sarakstā» un liegt dalību iepirkumā, ja tam tikušas liegtas procesuālas iespējas šīs aizdomas, ko pamato izmeklēšanas laikā iegūtie pierādījumi, atspēkot, attiecīgi iesniedzot rakstveida paskaidrojumus vai jaunus pierādījumus. [56] Šai lietā tika atzīts, ka vienīgi laicīga atbilstošu pierādījumu uzrādīšana ļautu novērst iespējamu kļūmi, ka «melnajā sarakstā» ticis iekļauts nepareizais uzņēmums. [57] Tādējādi prasība ievērot pienācīga procesa norisi šajā gadījumā nozīmēja, ka uzņēmumam Transco Sec., Inc. of Ohio bija jānodrošina piekļuve atbilstošiem pierādījumiem.

Vienlaikus apgabaltiesa aplūkotajā lietā rada pamatu secināt, ka līdztekus informācijas pieprasītāja interesei zināt pierādījumu saturu ir konstatējamas arī «[..] valsts intereses aizsargāt izmeklēšanā esošas krimināllietas slepenību, neizpaužot pierādījumus» [58]. Tomēr nepieciešamība nodrošināt uzņēmuma intereses zināt pierādījumus, kas pamato pret to vērstās aizdomās, un nodrošināt netraucētu izmeklēšanas gaitu nav atzīstamas par savstarpēji izslēdzošām interesēm. Turklāt apgabaltiesa uzsvēra, ka uzņēmumam darīt zināmu informāciju par rēķinos atrodamajām neprecizitātēm vai citām konstatētajām neatbilstībām nenozīmē to, ka tūlītēji tiek izpausti krimināllietā iegūtie pierādījumi. Proti, nav nepieciešams atklāt «[..] potenciālo liecinieku personas datus vai pašiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem nezināmus dokumentus. Tā [izmeklēšanas iestāde – autoru piezīme] var ar daudz lielāku precizitāti paust savas apgalvojumus, vienlaikus neidentificējot savus informācijas avotu» [59]. Turklāt apgabaltiesa šai gadījumā norādīja, ka, neesot skaidrībai par faktu minimumu, kas bijuši pamats uzņēmuma iekļaušanai «melnajā sarakstā», arī uzņēmumam paredzētā iespēja sniegt savus apsvērumus par situācijas neatbilstību faktiskajiem apstākļiem vai «[..] informāciju ir bezjēdzīga» [60].

Savukārt Floridas štata Apgabaltiesas ieskatā par policijas izmeklēšanas rezultātu paturēšanu noslēpumā ir iespējams runāt vienīgi tik ilgi, kamēr noris «aktīva» izmeklēšana, proti, «[..] saprātīgi, labticīgi paredzot pārskatāmā nākotnē nodrošināt apcietināšanu vai uzsākt kriminālvajāšanu» [61]. Arī Viskonsinas štata tiesu precedenti apliecina, ka jebkādi slepenības kritēriji, kas attiecināmi uz krimināllietas materiālu izpaušanu, «[..] būtu jāizstrādā tik šauri, cik tas ir saprātīgi samērojams ar tās [tas ir, slepenības – autoru piezīme] mērķiem» [62].

Atgādināms, ka apsūdzības pienākums izpaust aizstāvamajam izmeklēšanas laikā iegūtos pierādījumus «[..] sakņojas premisā, ka suverēna galvenā interese, apsūdzot personu noziedzīgā nodarījumā, ir nevis pēc iespējas palielināt notiesājošu lietas iznākumu skaitu, bet nodrošināt to, lai «tiktu īstenots taisnīgums»» [63]. Slepenības un tiesību iepazīties ar krimināllietas materiāliem ierobežojumu kontekstā tas nozīmē, ka attaisnojama jeb leģitīma varētu būt interese nodrošināt «[..] ziņotāja aizsardzību» [64], turklāt šī interese attiecināma ne vien uz identitātes aizsargāšanu, bet arī uz informāciju, kas to vispār ļautu atklāt. [65]

Apzinoties, ka ASV prakses un sevišķi apjomīgā doktrināro avotu klāsta izpēte jautājumā par tiesībām iepazīties ar izmeklēšanas laikā iegūtajiem materiāliem ir atsevišķa, ievērojami plašāka pētījuma vērts priekšmets, vien īsi būtu jāpakavējas pie tā, kādas pamatnostādnes raksturo tiesības iepazīties ar procesuālā oponenta iesniegtajiem pierādījumiem tādā procesā, kas vērsts uz mantas konfiskāciju. Visupirms, tas ir jautājums par pierādīšanas nastu – tā gulstas uz to, kurš apgalvo mantas noziedzīgo izcelsmi un pauž norādījumu par nepieciešamību to konfiscēt. [66] Iespējamības pārsvara (oriģ. – preponderance of the evidence) pierādīšanas standarta, kas tiek attiecināts uz mantas noziedzīgo izcelsmi, piemērošanas gadījumā apsūdzībai primāri ir jāpierāda mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu līdz līmenim, kas ļauj apgalvot – iespēja, ka šī saistība jeb cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv. [67] Savukārt personai, kura apgalvo, ka mantai ir legāla izcelsme, turklāt tā pieder šai personai, ir pienākums iesniegt savus pierādījumus, atspēkojot to, ko lietā jau uzrādījusi apsūdzība. Arī Latvijas tiesību literatūrā par šo jautājumu pamatoti norādīts, ka «[t]ikai pēc primāri izpildītā apsūdzības puses pienākuma seko personas tiesības pierādīt pretējo. Kriminālprocesa likumā ir iestrādāts princips, ka tam, kurš kaut ko apgalvo, tas ir arī jāpierāda. Ja persona izvēlas cīnīties par savām tiesībām uz mantu un apgalvo, ka tā ir legāli iegūta, tad tai arī rodas pienākums savu apgalvojumu pamatot.» [68]

Tādējādi par pierādījumu pārsvaru var uzskatīt to pierādījumu daļu, kas tās šķietamās pareizības, pārliecinošā rakstura, kvalitātes vai nozīmes dēļ nosver taisnīguma svaru kausus par labu pusei, uz kuru gulstas pierādīšanas pienākums. [69] Citiem vārdiem, pierādījumu kopums apliecina, ka pierādāmais fakts vai cēloniskās sakarības esība ir daudz ticamāka nekā neticamāka. [70]

Turklāt ASV tiesu praksē rodams arī tāds viedoklis, ka mantas «[..] īpašniekam uzliktā [pierādīšanas] nasta ir [procesa] virzīšanas uz priekšu nasta, nevis pārliecināšanas nasta» [71]. Jebkurā gadījumā – tam, kurš «[..] grasās ierobežot kāda indivīda pamattiesības, ir jāsasniedz skaidrs un pārliecinošs pierādīšanas slieksnis» [72]. Mantas konfiskācija, kas nav vērsta pret personu, bet pret mantu, pēc būtības ir civiltiesiska rakstura process, kas attiecīgi pieprasa «[..] civiltiesībās pazīstamo pierādīšanas standartu» [73]. Tādējādi apsūdzības uzdevums ir pamatot savus apgalvojumus ar pierādījumu pārsvaru, [74] ar kuru saturu pēc tam netiek liegts iepazīties pašai personai.

Apstāklis, ka «[..] štatam [tas ir, apsūdzības uzturētājam vai procesa virzītājam šajā gadījumā – autoru piezīme] ir uzlikta zemāka pierādīšanas nasta – neatkarīgi no tā, vai tā būtu prasība konstatēt iespējamo iemeslu (oriģ. – probable cause), vai pierādījumu pārsvara standarts, – rosinot konstitucionālo pamattiesību atņemšanu, rada nopietnas bažas par atbilstību pienācīgā procesa norises kārtībai» [75]. Lai kaut daļēji atsvērtu kriminālprocesam raksturīgo garantiju, piemēram, «[..] pierādīšanas ārpus saprātīgām šaubām, tiesības uz aizstāvību, nevainīguma prezumpcijas ievērošanas, tiesību atspēkot [šos apgalvojumus]» [76], neesamību vai nepietiekamību, ASV jo sevišķi tikusi uzsvērta nepieciešamība ievērot procesuālos pamatprincipus. Tā, piemēram, ASV Tieslietu departamenta Aktīvu konfiskācijas un naudas atmazgāšanas nodaļas vadītājs Džaikumars Ramasvami (Jaikumar Ramaswamy) kādā diskusijā, vērtējot non-conviction-based confiscation jeb mantas konfiskāciju, kas ir pieļaujama, neesot galīgajam notiesājošam spriedumam par noziedzīgu nodarījumu, savulaik uzsvēra, ka, ja «[..] mēs to [mantas konfiskāciju – autoru piezīme] vēlamies izdarīt pareizi, tas var prasīt kādu laiku, taču tas, ko mēs daļēji ar to vēlamies panākt, ir tiesiskums. Tas mums nedod nekāda labuma, ja šī [konfiscētā – autoru piezīme] manta tiek iegūta veidā, kas pārkāpj taisnīguma, pienācīga procesa u.c. prasību pamatprincipus. Lai gan tas prasa laiku vai pat var radīt neapmierinātību, es vēlos uzsvērt, ka tādā gadījumā šeit [tas ir, procesā – autoru piezīme] ir arī publiska dalība, mūsu paveiktajam ir leģitīms raksturs; tas neizskatās tā it kā mēs rīkotu ķenguru tiesu [77] » [78].

Šis īsais, nebūt ne izsmeļošais ieskats apliecina: jautājums par piekļuvi krimināllietas materiāliem ASV tiek risināts, izmantojot arbitrālo metodi, kliedējot jebkādas spekulācijas par iespēju sastapt ko līdzīgu «izmeklēšanas noslēpuma klauzulai» arī aizokeāna kriminālprocesos, bet jo sevišķi – procesos in rem jeb par iespējami noziedzīgi iegūtā konfiskāciju. Tādējādi mantisko jautājumu risināšanas prakses īpatnības procesos in rem tepat Latvijā [79], kuru izcelsme gan meklējama anglosakšu tiesību tradīcijās [80] un par kurā sastopamo problēmu lērumu jau daudzkārt rakstījuši dažādi autori, izskaidro nemitīgās aizskarto mantas īpašnieku un advokātu iebildes par nepieciešamību izskaust jelkādu slepenību šajā procesa stadijā.

Atminoties iepriekš sacīto par nacionālo tiesību avotu doktrīnas oriģinalitāti, kuras daudzveidībai būtu jāveicina taisnīgu nolēmumu pieņemšana, patiešām jāatzīst, ka Latvijas pieeja, mēģinot dažādot izmantojamos tiesību avotus, kārtējo reizi bijusi oriģināla [81], tiesa, ne no tās glītākās puses. Un tas jau kārtējo reizi parāda, ka Latvija, kā jau autori bija izsacījušies iepriekš, izrādījusies esam lielāks katolis nekā pats Romas pāvests. [82]

Šķietamā taisnīguma čaula, kādā taču noritot procesi par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, būdami apveltīti ar «[..] vislabāko juridisko ietvaru un nu jau varbūt ar vislabāk trenētajiem policistiem un prokuroriem [..]», realitātē ir tik īpatns fenomens Latvijas kriminālprocesā, ar ko diezin vai varētu dižoties citu valstu priekšā. Neklātos taču lepoties ar ķenguru tiesu…

Autori negrasās veikt izmeklēšanu un neņemas spriest par to, vai šī īpatnā «ārvalstu pieredzes» recepcija notiek pēc norādēm «no augšas» vai tomēr pašu iniciatīvas, turklāt šajā gadījumā tas pat nav relevanti. Fakts paliek fakts. Un šeit Latvijai lepoties ar kādiem īpašiem panākumiem būtu nevietā. [84] Ja šī procedūra pilnā nopietnībā tiek pasniegta kā Latvijas veiksmes stāsts, tad īstenībā tas drīzāk ir atsevišķu amatpersonu veiksmes stāsts, turklāt – īstermiņā. Savukārt ilgtermiņā šīs «stāsta» sekas patlaban vēl ne tuvu nav prognozējamas.