«Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. [..] Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisīšana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, [..] bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.

«Tā ir no komitejas puses akurāt punktum diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķinātāji un «bravo!» saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt.» [1]

Mihaila Lomonosova vārdā nosauktās Maskavas Valsts Universitātes kriminālprocesa, justīcijas un prokurora uzraudzības katedras vadītājs profesors Leonīds Golovko kādā savā rakstā visai ironiski izteicās par manipulatoriem, kuri, pamatojot savu viedokli, vietā un nevietā mēdz atsaukties uz vienu no visplašāk tamlīdzīgos gadījumos izmantoto mantru: «Eiropas mantojums»:

«Zinot personiski attiecīgo «koncepciju autorus», kuri it kā esot dziļi izpētījuši franču, vācu u.c. pieredzi, varu droši apgalvot, ka franciski un vāciski viņi var pateikt tik vien kā «mersī» un «danke šēn» (iespējams, varbūt arī ‒ «hende hoh»). Dziļai Eiropas mantojuma izpētei man tas tomēr šķiet nepietiekoši.» [2]

Taču te ir ne tikai runa par valodas zināšanām. Daudz svarīgāka ir reflektēta izpratne par dažādu jēdzienu (lietu) būtību un kopsakarībām starp tām. Taču tam ir vajadzīgas ne tikai dziļas un objektīvas zināšanas, bet arī tādas cilvēciskās kvalitātes kā elementārs taisnīgums un intelektuālais godīgums. Britu filozofs, vēsturnieks, matemātiķis Bērtrands Rasels (Bertrand Arthur William Russell, 3rd Earl Russell, 1872-1970) intelektuālo godīgumu uzskatīja par personisko tikumu, kas ne vienmēr ir viegli savienojams ar sadarbību kolektīvajā realitātē. [3]

Diemžēl manipulācijas ar tādām mantrām kā jau minētā ‒ «Eiropas mantojums», kā arī ‒ «starptautiskie standarti», «Rietumu civilizācijas vērtības», «demokrātija», «cilvēktiesības», «procesuālās garantijas» utt., argumentācijā izmantojot arī tādus smagās artilērijas lādiņus kā «konvencija», «direktīva», «konfiskācija», «fisks», «mehānisms» un, protams, kolektīvajai zemapziņai domātās dziļūdens bumbas ‒ «organizētā noziedzība», «oligarhi», «korupcija», «taisnīgums», «nabadzība», «tautas nākotne un labklājība» u.c., ļauj gandrīz garantēti un droši pamatot jebkuru pat viseklektiskāko savārstījumu, cerībā to pārvērst pat par «tiesību pieminekli» forever, piedodiet, šī kaite ir arī lipīga… Tie, kas to mūsdienās prot, var droši arī to dēvēt par savu «otru laimi». Šovasar tikām iepriecināti ar vairākiem šādiem meistarstiķiem. To nopietna analīze acīmredzot prasītu arī daudz nopietnāku pieeju jau citāda formāta rakstā, turklāt darot to dažādu jomu ekspertiem. Ievērojot, ka cenšos turēt savu vārdu (zinu vienu cienījamu lasītāju, kas tam nepiekritīs…), ar šo arī piesaku tamlīdzīga raksta drīzu tapšanu jomā, kurā, vismaz ceru, kaut nedaudz orientējos…

Raksta nobeigumā piedāvāju lasītājam vēl fragmentu no nezināma autora lugas (alegorijas) «Grand mersī [4], deputāten [5], jeb hende hoh [6], prokļatije oļigarhi [7]!», kuru pilnīgas sagadīšanās dēļ šodien no rīta saņēmu savā pasta kastītē (rūpīgāk izpētot, diemžēl, konstatēju, ka tas ir tikai plaģiāts): 

«Pirmā cēliena sestā aina. [Tikko pabeigta vairāku likumprojektu izskatīšana par papildu pasākumiem «fiska»papildināšanai un attiecīgi arī atalgojuma paaugstināšanu deputātiem ‒ tas viss ir iepriekšējās ainās.]

Plaša telpa, kuras centrā galds. Puskrēsla. Ulmaņlaika sienas pulksteņa ciparnīca norāda uz «2». Aiz neaizvērtajiem aizkariem redzamā tumsa loga ārpusē liecina, ka jau ir dziļa nakts. Galda malā nekārtīgi sagrūsta dokumentu kaudze. Turpat vairākas pustukšas minerālūdens «Boržomi» pudeles un vieglu uzkodu paliekas. Telpas stūrī statīvā iesprausts sarkanbaltsarkans karogs. Galda galos sēž deputāti «Gunārs» (kā konstatēju ‒ oriģinālā ‒ «Viktors Haritonovičs Mamonovs») un «Dzintars» (kā konstatēju ‒ oriģinālā ‒ «Jurijs Venediktovičs Proņins»). Valda sirsnīga, labi padarīta darba atmosfēra. Viņiem priekšā guļus stāvoklī atrodas stikla glāzes. To atvērtais gals pavērsts vienai pret otru, it kā tie būtu futbola spēles vārti. Viņi katrs ar knipi mēģina dabūt dzēšgumiju otra glāzē. Spēle notiek azartiski un spraigi. Rezultāts ir 2:2. Vienlaicīgi risinās abu kungu dialogs: 

«Gunārs» (naidīgā balsī): Izdrāzt viņus vajag, Dzintar, visus tos nolādētos pašnodarbinātos, advokātus ‒ kundziņus, oligarhus un zagļus! Atradušies gudrinieki, talantīgie! Atņemt un sadalīt visu bez izmeklēšanas un tiesas! Lai katrs pensionārs uz valsts simtgades svinībām varētu doties ar savu personisko trolejbusu! Un vēl mums kaut kas pāri paliks… Pelnījuši taču esam.

«Dzintars» (stingrā tonī): Tādēļ jau mēs jau šeit, Gunār, esam. Sēžam un ciešam, lai arī grašus joprojām saņemam. Visu sāpi sevī nesam. Nenovērtē tauta to. Un vēl izspiego…, maitas, paparaci [8], nolāpītie… Pareizi tu teici tiem no TV LNT ‒ sen jau esam pelnījuši algas lielākas. Skat, kā dzīvo citi! Taču kam, ja ne mums, paldies, ka valsts kļuvusi gan bagātāka, gan plašāka… skat, cik daudzi jau ir aizvākušies projām ar visām savām parpalām. 

«Gunārs» (uzspēlēti žēlabainā balsī): Eh, netaupi Tu sevi, Dzintar! Atpūsties Tev vajag. Jau divi naktī, bet Tu joprojām par Latviju vien domā…

«Dzintars» (bargā, eksaltētā balsī): Nav man laika atpūsties, Gunār, kad Latvijā vēl ir tik daudzi trūcīgi un nelaimīgi ļaudis…, bet tajā pašā laikā visādi bagātnieki ‒ ļaundari joprojām zog un dzīro… darba vietu radīšanas aizsegā. 

«Gunārs»: Eh, zelta vārdi, Dzintar…Atpūsties mums vajag»

[lai nepārmestu plaģiātismu, ieteicams noskatīties arī oriģinālu [9]. Spiest šeit: Наша Russia: Депутаты Пронин и Мамонов – Доверие].

Brīdinu, ka notikumu un personāžu iespējamā līdzība ir pilnīgi nejauša!

Un nobeigumā vēl kaut kas no pusaizmirstas klasikas par kaut ko līdzīgu Pietuka Krustiņa un Švauksta tēmai: 

«Lora o Lora
Merī de votemperatūr
Grand mersī de selavi
Šarman garsi ir Lorali
De li garson delikātNesamaitā aparāt.» [10]